Atšķirības starp "Goldfelds Otto" versijām
m |
m |
||
| 10. rindiņa: | 10. rindiņa: | ||
'''Apbalvojumi:''' | '''Apbalvojumi:''' | ||
* Prūsijas Dzelzs krusts, I un II šķira | * Prūsijas Dzelzs krusts, I un II šķira | ||
| − | * Bavārijas Kara nopelnu | + | * Bavārijas Kara nopelnu medaļa ar zobeniem |
* Hanzas Kara nopelnu medaļa ar zobeniem | * Hanzas Kara nopelnu medaļa ar zobeniem | ||
* [[Lāčplēša Kara ordenis]] (III šķira, par 14.11.1919. kauju ar [[bermontieši]]em pie Vecmuižas dz.st. – Goldfelda eskadrons uzbruka Vecmuižas dzelzceļa stacijai, sagraujot Bādenes triecienbataljonu, ieņēma staciju un ieguva daudz trofeju) | * [[Lāčplēša Kara ordenis]] (III šķira, par 14.11.1919. kauju ar [[bermontieši]]em pie Vecmuižas dz.st. – Goldfelda eskadrons uzbruka Vecmuižas dzelzceļa stacijai, sagraujot Bādenes triecienbataljonu, ieņēma staciju un ieguva daudz trofeju) | ||
Versija, kas saglabāta 2018. gada 30. decembris, plkst. 19.26
Otto Goldfelds (vc. Otto Goldfeld, kr. Зельтиньш-Гольдфельд Отто Юлиусович, no 30.01.1922. Oto Zeltiņš, tāpēc literatūrā bieži figurē arī kā Oto Goldfelds-Zeltin̦š; 1889.-1941.) - virsnieks, publicists, LKO kavalieris.
Dzimis 1889. gada 7. novembrī Jūliusa Goldfelda ģimenē, Hamburgā, Vācijas impērijā. Pamatizglītību guvis ģimnāzijā, studējis Getingenas universitātē, pēc tam Dižonas universitātē Francijā. 1911. gadā iesaukts armijā, dienējis 2. Bavārijas kirasieru pulkā (Königlich Bayerisches 2. Schwere-Reiter-Regiment „Erzherzog Franz Ferdinand von Österreich-Este“). Piedalījies 1. Pasaules karā Beļģijas frontē. 1915. gadā saņēmis leitnanta dienesta pakāpi. 1916. gada janvārī ievainots un ieskaitīts Bavārijas 1. divīzijas (1. Königlich Bayerische Division) rezerves ložmetējnieku bataljonā, martā devies uz fronti. Oktobrī bsolvējis Bavārijas karaskolas (Bayerische Kriegsschule) kājnieku virsnieku kursus, norīkots uz 10. Bavārijas kājnieku pulku (Königlich Bayerisches 10. Infanterie-Regiment „König Ludwig“) kā vada, pēc tam rotas komandieris. 1917. gada jūnijā cietis kaujas gāzu uzbrukumā, ārstējies, septembrī ieskaitīts 3. Bavārijas kājnieku pulkā (Königlich Bayerisches 3. Infanterie-Regiment „Prinz Karl von Bayern“). Decembrī ievainots. 1918. gada janvārī paaugstināts par vecāko leitnantu un norīkots uz 14. rezerves divīzijas Beļģijā rezerves brigādes štābu. Martā 14. Bavārijas kājnieku pulka (Königlich Bayerisches 14. Infanterie-Regiment „Hartmann“) sastāvā devās uz fronti, kur jūlijā atkal cieta kaujas gāzu uzbrukumā un pēc ārstēšanās novenbrī tika atvaļināts no armijas.
1918. gada 26. decembrī iestājās Dzelzsbrigādē kā atsevišķā eskadrona Streifabteilung Kurland komandieris. 1919. gada 10. martā ar visu vienību dezertēja no Vācijas armijas un pārgāja Latvijas Pagaidu valdības dienestā, pievienojoties Atsevišķajam latviešū bataljonam. Vispirms Dzelzbrigādes, pēc tam 6. rezerves korpusa vadība pieprasīja Atsevišķā latviešu bataljona vadībai izdot Goldfeldu lauka karatiesai par dezertēšanu, taču saņēma atteikumu. 13. martā atsaukts no frontes uz Liepāju, Apsardzības ministrijas rīcībā. Aprīļa beigās zvejnieku laivā Goldfelds tika pārvests uz Igauniju, kur pievienojās Ziemeļlatvijas brigādei, no augusta 2. Ziemeļlatvijas eskadrona komandieris. Ar Latvijas Tautas padomes lēmumu 1919. gada 12. novembrī saņēmis Latvijas pavalstniecību. 1920. gadā paaugstināts par pulkvedi-leitantu. 1922. gadā apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni (LKO Nr.1153). 1921.-1922. gados 1. Jātnieku pulka 5. eskadrona komandieris. Nomainīja uzvārdu uz "Zeltiņš". Par priekšniecības pavēļu apspriešanu un nepaklausību pazemināts par vada komandieri, bet 1923. gada 31. martā atvaļināts no armijas.
Par nopelniem Latvijas Valsts labā piešķirta zeme Vīcežu muižā, Talsu apriņķī, taču saimniekošana nevedās. 1926. gadā pārcēlies uz dzīvi Vācijā, kur 1928. gadā Hamburgā tiesājies ar kādu Karlosu Smitu par goda un cieņas aizskaršanu (Goldfeldu apvainoja dezertēšanā un nodevībā). Dzīvoja Francijā, pēc tam atgriezās Latvijā, strādāja par jāšanas treneri un preses korespondentu. Daudz ceļoja un aprakstīja savus ceļojumus. Ziemeļāfrikā arestēts un vairākus mēnešus pavadījis Marokas cietumā. 1930. gada jūlijā bija viens no "Parīzes latviešu biedrības" dibinātājiem, biedrības sekretāra vietnieks (biedrs). Dzīvoja Rīgā, Rūpniecības ielā 15., 7. dzīvoklī. Pēc Latvijas okupācijas, 1940. gada 23. oktobrī arestēts, apsūdzēts par spiegošanu pret PSRS un izvests uz Maskavu, kur 04.07.1941. PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģija (Военная коллегия Верховного суда СССР) viņam piesprieda nāvessodu, 28. jūlijā nošauts Komunarkas poligonā (Московская обл., Коммунарка).
Apbalvojumi:
- Prūsijas Dzelzs krusts, I un II šķira
- Bavārijas Kara nopelnu medaļa ar zobeniem
- Hanzas Kara nopelnu medaļa ar zobeniem
- Lāčplēša Kara ordenis (III šķira, par 14.11.1919. kauju ar bermontiešiem pie Vecmuižas dz.st. – Goldfelda eskadrons uzbruka Vecmuižas dzelzceļa stacijai, sagraujot Bādenes triecienbataljonu, ieņēma staciju un ieguva daudz trofeju)
u.c.
Literatūra par šo tēmu
- Latvijas Brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999., 341. lpp. ISBN 9984-00-395-7
- Otto Zeltiņš-Goldfelds. 7000 kilometrus caur vientuļo Afriku. - A.Gulbis: Rīga, 1925. - 248 lpp.
- Niedra A. Kā tās lietas tika darītas : Indriķis fon Strı̄ks (Heinrich von Stryk); Otto Goldfelds-Zeltiņs̆; Balodis un Manteifels; Niedras kabineta sēz̆u protokoli; Cēsu kaujas. - Rīga, 1943.
Resursi internetā par šo tēmu
- Zeltiņa-Goldfelda prāvā. // Latvijas Kareivis. 12.10.1928., 3. lpp.
- Kā organizējas latvji Parīzē. // Latvijas kareivis. 13.07.1930.
- Gunārs Kušķis. Neparastā Latvijas brīvības cīnītāja atcerei. - sargs.lv
