Atšķirības starp "Sirojums" versijām
No ''Vēsture''
m |
m |
||
| 2. rindiņa: | 2. rindiņa: | ||
Dzīvajam kara laupījumam bija ļoti nozīmīga loma [[Livonija]]s saimniecībā: | Dzīvajam kara laupījumam bija ļoti nozīmīga loma [[Livonija]]s saimniecībā: | ||
| − | * Lai cik nabadzīga varēja būt pretinieka zeme, tajā vienmēr varēja iegūt gūstekņus, kas tika padarīti par vergiem. Livonijā pastāvēja divu veidu vergi. Saskaņā ar paražu tiesībām, par vergu varēja padarīt tikai noziedzniekus (līdz 1422. gadam), tāpēc aktuāls vergu ieguves veids bija karagūstekņi, kas tika dēvēti par [[dreļļi]]em. | + | * Lai cik nabadzīga varēja būt pretinieka zeme, tajā vienmēr varēja iegūt gūstekņus, kas tika padarīti par vergiem. Livonijā pastāvēja divu veidu vergi. Saskaņā ar paražu tiesībām, par vergu varēja padarīt tikai noziedzniekus (līdz 1422. gadam), tāpēc aktuāls vergu ieguves veids bija karagūstekņi, kas tika dēvēti par [[dreļļi]]em. Vērtīgāki par dreļļiem bija labdzimuši vai turīgi karagūstekņi, jo par to atbrīvošanu sagūstītāji saņēma izpirkuma maksu no gūstekņa radiniekiem. |
* Otrs vērtīgākais dzīvā laupījuma veids bija lopi, sevišķi zirgi, ko vienmēr varēja pārdot par labu maksu, ja vien negribēja tos izmantot savā saimniecībā. Arī labība, drēbes, rotas un dzelzs darbarīki tika vesti no ienaidnieka zemes, atgriežoties no karagājiena. Ordeņa valstī kara laupījums tika vienlīdzīgi sadalīts starp visiem karotājiem - gan ordeņbrāļi, gan brīvo zemnieku karavīri šajā ziņā bija līdztiesīgi. | * Otrs vērtīgākais dzīvā laupījuma veids bija lopi, sevišķi zirgi, ko vienmēr varēja pārdot par labu maksu, ja vien negribēja tos izmantot savā saimniecībā. Arī labība, drēbes, rotas un dzelzs darbarīki tika vesti no ienaidnieka zemes, atgriežoties no karagājiena. Ordeņa valstī kara laupījums tika vienlīdzīgi sadalīts starp visiem karotājiem - gan ordeņbrāļi, gan brīvo zemnieku karavīri šajā ziņā bija līdztiesīgi. | ||
[[Kategorija:Militārie konflikti un agresijas akti]] | [[Kategorija:Militārie konflikti un agresijas akti]] | ||
Versija, kas saglabāta 2020. gada 14. jūnijs, plkst. 12.03
Sirojums – laupīšanas karagājiens viduslaikos. Sirojumu mērķis bija nevis teritoriju iekarošana vai reliģijas izplatīšana, bet gan materiālo vērtību, sevišķi lopu un vergu iegūšana. Laupīšana kara laikā viduslaikos nebija morāli nosodāma, bet tika uztverta kā dabisks papildus atalgojums par karavīra dzīvības pakļaušanu briesmām.
Dzīvajam kara laupījumam bija ļoti nozīmīga loma Livonijas saimniecībā:
- Lai cik nabadzīga varēja būt pretinieka zeme, tajā vienmēr varēja iegūt gūstekņus, kas tika padarīti par vergiem. Livonijā pastāvēja divu veidu vergi. Saskaņā ar paražu tiesībām, par vergu varēja padarīt tikai noziedzniekus (līdz 1422. gadam), tāpēc aktuāls vergu ieguves veids bija karagūstekņi, kas tika dēvēti par dreļļiem. Vērtīgāki par dreļļiem bija labdzimuši vai turīgi karagūstekņi, jo par to atbrīvošanu sagūstītāji saņēma izpirkuma maksu no gūstekņa radiniekiem.
- Otrs vērtīgākais dzīvā laupījuma veids bija lopi, sevišķi zirgi, ko vienmēr varēja pārdot par labu maksu, ja vien negribēja tos izmantot savā saimniecībā. Arī labība, drēbes, rotas un dzelzs darbarīki tika vesti no ienaidnieka zemes, atgriežoties no karagājiena. Ordeņa valstī kara laupījums tika vienlīdzīgi sadalīts starp visiem karotājiem - gan ordeņbrāļi, gan brīvo zemnieku karavīri šajā ziņā bija līdztiesīgi.
