Atšķirības starp "Rūnas" versijām
m |
m |
||
| 2. rindiņa: | 2. rindiņa: | ||
'''Rūnas''' (acīmredzot no gotu ''rūna'' - "ziņa"; an. ''runes, runic alphabets'', vc. ''Runen'', kr. ''руны'') - kopīgs apzīmējums jēdzienalfabētu grupai. Izdala ģermāņu, maģāru un tjurku rūnu pamatgrupas, kas iever sevī virkni rūnu alfabētu. Kopīgs šīm rūnu grupām ir tikai zīmju vizuālais veidols, ko, acīmredzot, ietekmējis nesējmateriāls - tās grieza kokā vai kaulā, gravēja metālā, kala akmenī, - tās veido dažādi kombinētas taisnas līnijas. | '''Rūnas''' (acīmredzot no gotu ''rūna'' - "ziņa"; an. ''runes, runic alphabets'', vc. ''Runen'', kr. ''руны'') - kopīgs apzīmējums jēdzienalfabētu grupai. Izdala ģermāņu, maģāru un tjurku rūnu pamatgrupas, kas iever sevī virkni rūnu alfabētu. Kopīgs šīm rūnu grupām ir tikai zīmju vizuālais veidols, ko, acīmredzot, ietekmējis nesējmateriāls - tās grieza kokā vai kaulā, gravēja metālā, kala akmenī, - tās veido dažādi kombinētas taisnas līnijas. | ||
| − | '''Ģermāņu rūnu grupas''' (gotu, | + | '''Ģermāņu rūnu grupas''' (gotu, anglosakšu, markomanu stila, skandināvu, punktētās, islandiešu, menas, helsingu, dalas) sākotnējais paraugs, visticamāk, bijis sengrieķu alfabēta kursīvs, ar ko [[goti]] sastapās grieķu kolonijās pie Melnās jūras. Pirmais ģermāņu rūnu 16 zīmju alfabēts, radies kur aptuveni 3. gs. sākumā (šīs zīmes atrastas apmēram uz 200 artefaktiem), bet 9. gs. parādās plašāks 24 zīmju rūnu alfabēts "futhart". Raksta virziens bija no kreisās uz labo pusi vai arī otrādi. Bez tam sastopams t.s. ''būstrofedon'' (no lat. ''būstrophedon'' - "aršana ar vērsi") pieraksta veids: pirmo rindu lasa no kreisās uz labo pusi, bet nākošo - no labās uz kreiso pusi. Katrai zīmei bija dubulta nozīme: tā nozīmēja ne tikai skaņu, bet arī jēdzienu, piemēram, ģermāņu rūna "f" nozīmēja arī "fehu" (turīgums). |
Rūnas galvenokārt lietoja īsiem uzrakstiem, maksimālais 3-4 teikumi, turklāt visi ir izteikti utilitāri, piemēram: "šo zobenu kalis Haralds no Jomsfjorda", vai "Ingrīda vēlēja uzcelt piestātni un izgriezt akmenī rūnas, lai saglabātu ļaužu piemiņā savu vīru Ingemaru un savus dēlus Danu un Banki; viņi dzīvoja Rundbjū, kur tiem piederēja saimniecība". Ļoti reti rūnas sastopamas uz ieročiem, rotaslietām vai amuletiem, un arī tad teksts ir utilitārs. Apjomīgāki teksti tika ar rūnām rakstīti reti (piemēram, dāņu apdzīvotajā Skonē rūnu rakstā pierakstīts tiesību krājums "Codex runicus"). | Rūnas galvenokārt lietoja īsiem uzrakstiem, maksimālais 3-4 teikumi, turklāt visi ir izteikti utilitāri, piemēram: "šo zobenu kalis Haralds no Jomsfjorda", vai "Ingrīda vēlēja uzcelt piestātni un izgriezt akmenī rūnas, lai saglabātu ļaužu piemiņā savu vīru Ingemaru un savus dēlus Danu un Banki; viņi dzīvoja Rundbjū, kur tiem piederēja saimniecība". Ļoti reti rūnas sastopamas uz ieročiem, rotaslietām vai amuletiem, un arī tad teksts ir utilitārs. Apjomīgāki teksti tika ar rūnām rakstīti reti (piemēram, dāņu apdzīvotajā Skonē rūnu rakstā pierakstīts tiesību krājums "Codex runicus"). | ||
Versija, kas saglabāta 2020. gada 1. jūlijs, plkst. 12.12
Rūnas (acīmredzot no gotu rūna - "ziņa"; an. runes, runic alphabets, vc. Runen, kr. руны) - kopīgs apzīmējums jēdzienalfabētu grupai. Izdala ģermāņu, maģāru un tjurku rūnu pamatgrupas, kas iever sevī virkni rūnu alfabētu. Kopīgs šīm rūnu grupām ir tikai zīmju vizuālais veidols, ko, acīmredzot, ietekmējis nesējmateriāls - tās grieza kokā vai kaulā, gravēja metālā, kala akmenī, - tās veido dažādi kombinētas taisnas līnijas.
Ģermāņu rūnu grupas (gotu, anglosakšu, markomanu stila, skandināvu, punktētās, islandiešu, menas, helsingu, dalas) sākotnējais paraugs, visticamāk, bijis sengrieķu alfabēta kursīvs, ar ko goti sastapās grieķu kolonijās pie Melnās jūras. Pirmais ģermāņu rūnu 16 zīmju alfabēts, radies kur aptuveni 3. gs. sākumā (šīs zīmes atrastas apmēram uz 200 artefaktiem), bet 9. gs. parādās plašāks 24 zīmju rūnu alfabēts "futhart". Raksta virziens bija no kreisās uz labo pusi vai arī otrādi. Bez tam sastopams t.s. būstrofedon (no lat. būstrophedon - "aršana ar vērsi") pieraksta veids: pirmo rindu lasa no kreisās uz labo pusi, bet nākošo - no labās uz kreiso pusi. Katrai zīmei bija dubulta nozīme: tā nozīmēja ne tikai skaņu, bet arī jēdzienu, piemēram, ģermāņu rūna "f" nozīmēja arī "fehu" (turīgums).
Rūnas galvenokārt lietoja īsiem uzrakstiem, maksimālais 3-4 teikumi, turklāt visi ir izteikti utilitāri, piemēram: "šo zobenu kalis Haralds no Jomsfjorda", vai "Ingrīda vēlēja uzcelt piestātni un izgriezt akmenī rūnas, lai saglabātu ļaužu piemiņā savu vīru Ingemaru un savus dēlus Danu un Banki; viņi dzīvoja Rundbjū, kur tiem piederēja saimniecība". Ļoti reti rūnas sastopamas uz ieročiem, rotaslietām vai amuletiem, un arī tad teksts ir utilitārs. Apjomīgāki teksti tika ar rūnām rakstīti reti (piemēram, dāņu apdzīvotajā Skonē rūnu rakstā pierakstīts tiesību krājums "Codex runicus").
Visvairāk materiāla specifikas dēļ saglabājušies rūnakmeņi (Dānijā ap 1800, Zviedrijā ap 2000, Uplandē vien ap 900, u.c. Eiropā), kas visbiežāk sniedz ziņas par personu un notikumiem, kuros tā ņēmusi dalību (piem. skat. Mervalas rūnakmens). Rūnu akmeņu teksti, kuros pieminēti vietvārdi Latvijā, kā arī uzraksti uz priekšmetiem, kam kāda saistība ar Latvijas teritoriju, apkopoti "Senās Latvijas vēstures avoti" 1. burtnīcā kā 12.-15. un 17. avots.
Pirmie teksti, kuros rūnām tiek piešķirta mistiska jēga - maģiska un sakrāla nozīme, - parādās 19 gs. vidū nacionālromantisko literātu darbos par mītisko senču varonīgo un garīguma apdvesto mantojumu.
Literatūra par šo tēmu
- Zeids Teodors. Senākie rakstītie Latvijas vēstures avoti. - Zvaigzne: Rīga, 1992., 12.-13. lpp.
