Atšķirības starp "Arkebūza" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
[[Attēls:Jacob_de_gheyn_.jpg|right|thumb|200px|]] | [[Attēls:Jacob_de_gheyn_.jpg|right|thumb|200px|]] | ||
| − | '''Arkebūza''' (an. ''arquebus'', fr. ''arquebuse'', vc. ''Arkebuse'', kr. ''аркебуз''; no vāc. ''Haken buchse'' - "āķa caurule") - XIV-XVI gs. Eiropā kājnieku (XVI gs. arī kavalērijas) pa stobra galu pielādējama neliela kalibra gludstobra [[šautene]], ar īsu laidi un kvēldegļa (vēlāk rata) atslēgu. Šaujamierocis svēra ap 3 kg, kalibrs 15-20 mm, tēmēšanas tālums 40-50 m, stobra garums 30-40 kalibri. Pirmo reizi kaujas laukā pielietota 1379. gadā Vācijā, bet plašu popularitāti ieguva pēc 1525. gada kaujas pie Pavijas, kur 3000 spāņu arkebuzieri sagrāva 8000 franču bruņinieku armiju. Pildīja tās pašas funkcijas, ko pirms tam veica [[arbalets]] | + | '''Arkebūza''' (an. ''arquebus'', fr. ''arquebuse'', vc. ''Arkebuse'', kr. ''аркебуз''; no vāc. ''Haken buchse'' - "āķa caurule") - XIV-XVI gs. Eiropā kājnieku (XVI gs. arī kavalērijas) pa stobra galu pielādējama neliela kalibra gludstobra [[šautene]], ar īsu laidi un kvēldegļa (vēlāk rata) atslēgu. Šaujamierocis svēra ap 3 kg, kalibrs 15-20 mm, tēmēšanas tālums 40-50 m, stobra garums 30-40 kalibri. |
| + | |||
| + | Pirmo reizi kaujas laukā pielietota 1379. gadā Vācijā, bet plašu popularitāti ieguva pēc 1525. gada kaujas pie Pavijas, kur 3000 spāņu arkebuzieri sagrāva 8000 franču bruņinieku armiju. Pildīja tās pašas funkcijas, ko pirms tam veica [[arbalets]]. Sākotnēji strēlnieku vienību apbruņojums bija jaukts: daļa bruņoti ar arbaletiem, bet daļa - ar arkebuzām. Šaušanas tehnika zināmā mērā kopēja arbaleta tehniku, paceļot šaujamieroci acu augstumā, taču neatspiežot tā pārāk īso laidi pret plecu (arī sacensībās arbaletisti un arkebuzieri piedalījās vienā kategorijā). 15. gs. otrajā pusē arkebuzierus pastiprināja ar [[Pīķnesis|pīķnešiem]], kas tos sargāja. 16. gs. vidū, pieaugot prasībām pēc lielāka triecienspēka un attāluma, arkebūzas sāka aizstāt ar [[Muskete|musketēm]]. | ||
Skat. arī: [[dragona]] | Skat. arī: [[dragona]] | ||
Versija, kas saglabāta 2020. gada 17. jūlijs, plkst. 17.26
Arkebūza (an. arquebus, fr. arquebuse, vc. Arkebuse, kr. аркебуз; no vāc. Haken buchse - "āķa caurule") - XIV-XVI gs. Eiropā kājnieku (XVI gs. arī kavalērijas) pa stobra galu pielādējama neliela kalibra gludstobra šautene, ar īsu laidi un kvēldegļa (vēlāk rata) atslēgu. Šaujamierocis svēra ap 3 kg, kalibrs 15-20 mm, tēmēšanas tālums 40-50 m, stobra garums 30-40 kalibri.
Pirmo reizi kaujas laukā pielietota 1379. gadā Vācijā, bet plašu popularitāti ieguva pēc 1525. gada kaujas pie Pavijas, kur 3000 spāņu arkebuzieri sagrāva 8000 franču bruņinieku armiju. Pildīja tās pašas funkcijas, ko pirms tam veica arbalets. Sākotnēji strēlnieku vienību apbruņojums bija jaukts: daļa bruņoti ar arbaletiem, bet daļa - ar arkebuzām. Šaušanas tehnika zināmā mērā kopēja arbaleta tehniku, paceļot šaujamieroci acu augstumā, taču neatspiežot tā pārāk īso laidi pret plecu (arī sacensībās arbaletisti un arkebuzieri piedalījās vienā kategorijā). 15. gs. otrajā pusē arkebuzierus pastiprināja ar pīķnešiem, kas tos sargāja. 16. gs. vidū, pieaugot prasībām pēc lielāka triecienspēka un attāluma, arkebūzas sāka aizstāt ar musketēm.
Skat. arī: dragona
Literatūra par šo tēmu
- Ādolfs G. Šaujamieroči 15.-18. gadsimtā. // Tēvijas sargs. 2005., Nr.3., 22.-23. lpp.
- Šulcs Valters. 1000 šaujamieroči. No viduslaikiem līdz mūsdienām. Tulk. Dainis Poziņš; red. Valdis Klišāns. - Apgāds Zvaigzne ABC: Rīga, 2012. - 336 lpp.
Resursi internetā par šo tēmu
- Peter Krenn, Paul Kalaus, Bert Hall. Material Culture and Military History: Test-Firing Early Modern Small Arms. // Electronic Text Centre Journals
- “They shot at the skies”: soldiers and firearms of 16th century
- ТАКТИКА ЕВРОПЕЙСКИХ АРМИЙ XVII СТОЛЕТИЯ
- Чубинский А.Н. Конструкции замков огнестрельного оружия и их наименования в русских источниках XVI - начала XVIII века // Война и оружие: Новые исследования и материалы. Труды Пятой Международной научно-практической конференции 14-16 мая 2014г. СПб., 2014. Ч. IV. C. 405-428
