Atšķirības starp "Kristietība" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Kristietība''' - monoteistiska reliģija, kas ir balstīta tās dibinātāja Jēzus Kristus (gr. ''Xριστός, Khristos'' - "svaidītais, ieziestais") | + | '''Kristietība''' - monoteistiska reliģija, kas ir balstīta tās dibinātāja cilvēka veidā dzimušā Dieva dēla Jēzus Kristus (gr. ''Xριστός, Khristos'' - "svaidītais, ieziestais") mācībā, kas pierakstīta kristiešu svētajos rakstos – [[Bībele|Jaunajā Derībā]]. |
| + | |||
| + | Radās mūsu ēras sākumā Palestīnā kā [[Jūdaisms|jūdaisma]] [[sekta]], kas pamazām izveidojās par atsevišķu reliģiju un III gs. kļuva par [[Romas impērija]]s oficiālo reliģiju (ar jūdaismu ir kopīga Bībeles pirmā daļa - Vecā Derība). Kristīgā pasaules uzskata pamatnostādnes ir: monoteisms, [[Trīsvienība]], transcendentais Dievs, kreacionisms, lineārais laiks un vēsture, teocentrisms/antropocentrisms, visu cilvēku vienlīdzība Dieva priekšā, individuālas, vienreizējas personības ideja, humānistiskā, cilvēkmīlestības ētika. | ||
Gadsimtu gaitā ir sadalījusies sīkākos novirzienos, kurus var klasificēt trijās lielās pamatgrupās: [[Romas katoļi]], [[pareizticīgie]], [[protestanti]]. Agrīnās kristietības vēsturi pieņemts periodizēt: aktuālās eshatoloģijas periods (I-II gs. mija), pielāgošanās periods (II-III gs.), pārtapšana par valsts reliģiju (IV gs.), 313. gada Milānas edikts, 325. gada Nikejas (I) koncils. No intelektuālā viedokļa nošķir: [[apoloģētika]] (II-III gs. kristietība vairāk aizstāvas) un [[patristika]] (IV-V gs. - tiek izveidots kristīgās [[Baznīca]]s institūts, kulti, dogmatika un pasaules uzskats). Pirmie kristietības teorētiķi ir [[Aleksandrijas Filons]] (25.g.p.m.ē. - 50.g.), [[Aleksandrijas Kliments]] (150.-219.), [[Kartāgas Tertuliāns]] (160.-220.), [[Aleksandrijas Origens]] (185.-254.). Ievērojamākie [[Baznīcas tēvi]] ir: [[Efesas Afanasijs]] (296.-373.), [[Grigorijs Nazianzims]] (330.-390.), [[Nisas Grigorijs]] (335.-394.), [[Aurēlijs Augustīns]] (354.-394.), [[Pseido Dionīsijs Areopagīts]] (V gs. otrā puse). | Gadsimtu gaitā ir sadalījusies sīkākos novirzienos, kurus var klasificēt trijās lielās pamatgrupās: [[Romas katoļi]], [[pareizticīgie]], [[protestanti]]. Agrīnās kristietības vēsturi pieņemts periodizēt: aktuālās eshatoloģijas periods (I-II gs. mija), pielāgošanās periods (II-III gs.), pārtapšana par valsts reliģiju (IV gs.), 313. gada Milānas edikts, 325. gada Nikejas (I) koncils. No intelektuālā viedokļa nošķir: [[apoloģētika]] (II-III gs. kristietība vairāk aizstāvas) un [[patristika]] (IV-V gs. - tiek izveidots kristīgās [[Baznīca]]s institūts, kulti, dogmatika un pasaules uzskats). Pirmie kristietības teorētiķi ir [[Aleksandrijas Filons]] (25.g.p.m.ē. - 50.g.), [[Aleksandrijas Kliments]] (150.-219.), [[Kartāgas Tertuliāns]] (160.-220.), [[Aleksandrijas Origens]] (185.-254.). Ievērojamākie [[Baznīcas tēvi]] ir: [[Efesas Afanasijs]] (296.-373.), [[Grigorijs Nazianzims]] (330.-390.), [[Nisas Grigorijs]] (335.-394.), [[Aurēlijs Augustīns]] (354.-394.), [[Pseido Dionīsijs Areopagīts]] (V gs. otrā puse). | ||
Pašreizējā versija, 2021. gada 17. janvāris, plkst. 11.48
Kristietība - monoteistiska reliģija, kas ir balstīta tās dibinātāja cilvēka veidā dzimušā Dieva dēla Jēzus Kristus (gr. Xριστός, Khristos - "svaidītais, ieziestais") mācībā, kas pierakstīta kristiešu svētajos rakstos – Jaunajā Derībā.
Radās mūsu ēras sākumā Palestīnā kā jūdaisma sekta, kas pamazām izveidojās par atsevišķu reliģiju un III gs. kļuva par Romas impērijas oficiālo reliģiju (ar jūdaismu ir kopīga Bībeles pirmā daļa - Vecā Derība). Kristīgā pasaules uzskata pamatnostādnes ir: monoteisms, Trīsvienība, transcendentais Dievs, kreacionisms, lineārais laiks un vēsture, teocentrisms/antropocentrisms, visu cilvēku vienlīdzība Dieva priekšā, individuālas, vienreizējas personības ideja, humānistiskā, cilvēkmīlestības ētika.
Gadsimtu gaitā ir sadalījusies sīkākos novirzienos, kurus var klasificēt trijās lielās pamatgrupās: Romas katoļi, pareizticīgie, protestanti. Agrīnās kristietības vēsturi pieņemts periodizēt: aktuālās eshatoloģijas periods (I-II gs. mija), pielāgošanās periods (II-III gs.), pārtapšana par valsts reliģiju (IV gs.), 313. gada Milānas edikts, 325. gada Nikejas (I) koncils. No intelektuālā viedokļa nošķir: apoloģētika (II-III gs. kristietība vairāk aizstāvas) un patristika (IV-V gs. - tiek izveidots kristīgās Baznīcas institūts, kulti, dogmatika un pasaules uzskats). Pirmie kristietības teorētiķi ir Aleksandrijas Filons (25.g.p.m.ē. - 50.g.), Aleksandrijas Kliments (150.-219.), Kartāgas Tertuliāns (160.-220.), Aleksandrijas Origens (185.-254.). Ievērojamākie Baznīcas tēvi ir: Efesas Afanasijs (296.-373.), Grigorijs Nazianzims (330.-390.), Nisas Grigorijs (335.-394.), Aurēlijs Augustīns (354.-394.), Pseido Dionīsijs Areopagīts (V gs. otrā puse).
Skat. arī: nestoriānisms, ariānisms, antitrinitārisms
Literatūra par šo tēmu
- Atkinsons Dž. u.c. Kristietības vēsture. - Zvaigzne ABC: Rīga, 2006. - 688 lpp. ISBN 9984228215
- Федосик В.А. Киприан и античное христианство. - Университетское: Минск, 1991. - 208 с. ISBN 5-7855-0442-1
- Свенцицкая И.С. Раннее христианство: страницы истории. - Издательство политической литературы: Москва, 1987. - 336 с.
