Atšķirības starp "Lībieši" versijām

Versija, kas saglabāta 2021. gada 8. jūlijs, plkst. 11.41

Lībieši (lat. lyvones, vc. live, senkr. либь) - tauta Rīgas jūras līča piekrastes baseinā. Kā etnoss veidojies IX-X gs. kā zemgaļu, dienvidugauņu un skandināvu substrats. Aptuveni 70% rotu un apģērba elementu bija skandināviskas izcelsmes vai ietekmēti. Klasiska agrīnā vadonības sabiedrība. Senākās zināmās rakstītās liecības par lībiešiem ir Nestora hronikā "Pagājušo laiku stāsts", kur lībieši XII sākumā minēti meslu Polockas kņaza maksātāju skaitā. Daudz ziņu par lībiešiem ir "Indriķa hronikā". Apdzīvoja Vidzemes piekrasti, kā arī Gaujas un Daugavas upju lejteču baseinus. Katrā novadā un pat pilsnovadā sastopamas atšķirīgas apbedīšanas tradīcijas (gan akmeņkrāvumu kapulauki, gan uzkalniņkapi, gan līdzenie kapi ar kremācijām un inhumācijām). 19 gs. vidū līvi vēl dzīvoja Ziemeļvidzemē Svētciema apkaimē. Ar igauņiem neesot jutuši nekādu kopību.

Kurzemē senākajos rakstītajos avotos lībieši netiek pieminēti, somugriski vietvārdi ir retums, arī arheoloģiskais materiāls ir pārsvarā kursisks. Līvu krastā līdz 16. gadsimtam lībiešu pēdas nav atrodamas. Sākot ar 16. gs. beigām, Ziemeļkurzemes piekrastē ieradās visai liels skaits sāmsaliešu un kontinentālo igauņu - krasta ļaudis (randalist), - tie bija nozīmīgs komponenents Kurzemes līvu etnoģenēzē (Evald Tõnisson). Vidzemes līvi 19. gs. neesot arī Kurzemes lībiešus atzinuši par saviem tautas brāļiem, bet dēvējuši par "randāļiem".

18.-19. gs., veidojoties latviešiem kā tautai, norisa visai straujš lībiešu asimilācijas process. Šajā laikā Kurzemē tiek fiksēts arī lībiešu valodas materiāls, kas ļāva to pieskaitīt somugru valodu grupai. Pirms Otrā pasaules kara lībieši apdzīvoja divpadsmit Kurzemes piekrastes zvejnieku ciemus: Lūžņu, Miķeļtorni, Lielirbi, Jaunciemu, Sīkragu, Mazirbi, Košragu, Pitragu, Saunagu, Vaidi, Kolku un Melnsilu. Ciemi atradās apmēram 60 km garā un dažus kilometrus platā piekrastes joslā, kas stiepās uz rietumiem no vistālākā Kurzemes ziemeļu punkta – Kolkas.


Nosaukumu līvli jeb līvi radīja un sāka lietot 20. gs. sākumā.

Literatūra par šo tēmu

• Grāvere Rita. Jānis Vilde un lībiešu antropoloģija. // Rīgas Tehniskās Universitātes zin. raksti. 8.sēr., Humanitārās un sociālās zinātnes. - ISSN 1407-9291. - 7.sēj. (2005), 152.-164.lpp.
• Mugurēvičs Ēvalds. Lībiešu izcelsmes un kultūras veidošanās problēmas. // Latvijas vēstures institūta žurnāls, 2006., Nr4., – 15.–37. lpp.
• Lībieši (rakstu krājums). / sast. Kersti Boiko - Zinātne: Rīga, 1994. ISBN 579660807X
• Noriņa Rasma. Vidzemes lībiešu dzimtas. No 18.gs. līdz mūsu dienām. - Zinātne: Rīga, 2018.

Resursi internetā par šo tēmu

• Lībieši - Latvijas vēstures enciklopēdija
• Lībieši 44 atbildēs - Latviešu valodas aģentūra
• Kas ir lībieši - livones.net
• Gaujas lībieši Latvijas kultūrvēsturē - Turaidas muzejrezervāts
• Jurģīte L. Lībieši un viņu valoda.
• Zirnīte M. Lībieši Ziemeļkurzemes ainavā.
• Daugavas lībieši - segewoldiana
• Lībiešu muzejs “Pivälind”