Atšķirības starp "Tautas Saeima" versijām
No ''Vēsture''
(jauns šķirklis) |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Tautas Saeima''' - 1940. gadā [[Latvijas okupācija (1940.)|okupācijas]] apstākļos, [[Sarkanā armija|Sarkanās armijas]] un [[PSRS]] drošības struktūru uzraudzībā uz brīdi izveidotas likumdevējas institūcijas nosaukums laikā no 21.07. līdz 25.07. Saskaņā ar [[Kirchenšteins Augusts|A.Kirhenšteina]] valdības 04.07. pieņemto ''vēlēšanu likumu'' 1940. gada 14-15. jūlijā tika rīkotas jaunas [[Saeima]]s vēlēšanas. Kandidātu izvirzīšanai bija paredzētas 4 dienas. Par derīgiem tika atzīti vienīgi [[Latvijas Darba tautas bloks|Latvijas Darba tautas bloka]] kandidātu saraksti, ko veidoja galvenokārt Latvijas kompartijas, kā arī [[Latvijas Darba jaunatnes savienība]]s un [[Sarkanā palīdzība|Sarkanās palīdzības]] biedri, kuri šo partiju atbalstīja. Citus sarakstus dažādu ieganstu dēļ noraidīja. Lai iegūtu vēlamos balsošanas rezultātus, tika izmantoti dažādi līdzekļi, sākot ar vēlētāju iebiedēšanu un beidzot ar rezultātu falsifikāciju. Visi 100 Darba tautas bloka izvirzītie kandidāti tika ievēlēti jaunajā t.s. ''Tautas Saeimā''. | + | '''Tautas Saeima''' - 1940. gadā [[Latvijas okupācija (1940.)|okupācijas]] apstākļos, [[Sarkanā armija|Sarkanās armijas]] un [[PSRS]] drošības struktūru uzraudzībā uz brīdi izveidotas likumdevējas institūcijas nosaukums laikā no 21.07. līdz 25.07. Tās funkcija bija leģitimizēt [[Latvijas Republika]]s likvidēšanu, [[Latvijas Padomju Sociālistiskā Republika|Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas]] izveidošanu, un tās inkorporēšanu PSRS sastāvā. Saskaņā ar [[Kirchenšteins Augusts|A.Kirhenšteina]] valdības 04.07. pieņemto ''vēlēšanu likumu'' 1940. gada 14-15. jūlijā tika rīkotas jaunas [[Saeima]]s vēlēšanas. Kandidātu izvirzīšanai bija paredzētas 4 dienas. Par derīgiem tika atzīti vienīgi [[Latvijas Darba tautas bloks|Latvijas Darba tautas bloka]] kandidātu saraksti, ko veidoja galvenokārt Latvijas kompartijas, kā arī [[Latvijas Darba jaunatnes savienība]]s un [[Sarkanā palīdzība|Sarkanās palīdzības]] biedri, kuri šo partiju atbalstīja. Citus sarakstus dažādu ieganstu dēļ noraidīja. Lai iegūtu vēlamos balsošanas rezultātus, tika izmantoti dažādi līdzekļi, sākot ar vēlētāju iebiedēšanu un beidzot ar rezultātu falsifikāciju. Visi 100 Darba tautas bloka izvirzītie kandidāti tika ievēlēti jaunajā t.s. ''Tautas Saeimā''. Vēlēšanās piedalījās tikai viens saraksts katrā apgabalā - ''[[Darba tautas bloks]]'', - kuru formāli vadīja no pagrīdes izgājusī [[LK(b)P]]. Daudzās vēlēšanu komisijās bija okupētājvaras, pārstāvji, kas uzraudzīja balsošanas gaitu un to apturēja, ja viņam šķita kas neatbilstošs scenārijam. Par mēģinājumu izvirzīt alternatīvu deputātu kandidātu sarakstu Saeimas vēlēšanām, t.i., par darbību, kas arī pēc jaunā Saeimas vēlēšanu likuma bija legāla, PSRS drošības iestāžu pārstāvji „vainīgos“ arestēja un tiesāja.<ref>LVA, 1986. f., 2. apr., P-1574. l.</ref> 21.07. jaunievēlētā t. s. „Tautas Saeima“ pasludināja Latvijas Republikas likvidēšanu, "padomju varas atjaunošanu", jaunas valsts - [[Latvijas PSR]] - proklamēšanu, un nolēma, '''pārkāpjot Satversmi'''<ref>Tika pārkāpta Satversme, tā padarot pasākumu par nelikumīgu: |
| + | ** '''Pirmkārt''', Satversmes 49. pants noteica, ka "ja Saeima ir atlaista, tad Saeimas locekļu pilnvaras tomēr paliek spēkā līdz jaunievēlamās Saeimas sanākšanai". Tātad valdība nebija tiesīga pieņemt vēlēšanu likumu, jo Satversmes 64. pants paredzēja, ka "likumdošanas tiesības pieder Saeimai". | ||
| + | ** '''Otrkārt''', Vēlēšanu sagatavošanai bija atvēlētas tikai 10 (!) dienas, tādējādi ignorējot Satversmes sapulces 1922. gada 9. jūnijā apstiprinātā likuma par Saeimas vēlēšanām 30.pantu, kas noteica reālu termiņu: "Vēlēšanu dienas nosaka Centrālā vēlēšanu komisija saskaņā ar Satversmes likumu. Tām jābūt izsludinātām "Valdības Vēstnesī" vismaz 40 dienas pirms pirmās vēlēšanu dienas." | ||
| + | ** '''Treškārt''', Kā Latvijas Satversme, tā 1922. un 1940. gada Saeimas vēlēšanu likums nosacīja, ka vēlēšanu tiesības ir visiem Latvijas pilsoņiem un par deputātu kandidātiem arī var uzstādīt tikai Latvijas pilsoņus . Ignorējot šo prasību, vēlēšanu kampaņu vadīja un kļuva arī par deputātiem PSRS pilsoņi J.Kalnbērziņš, O.Auguste, P.Plēsums u.c. LKP vadītāji un funkcionāri. | ||
| + | ** '''Ceturtkārt''', Neviens valdības vai CVK lēmums neparedzēja ārzemju novērotāju klātbūtni vēlēšanās - taču Sarkanās armijas politvadītāji bija klāt un kontrolēja t.s. vēlēšanu gaitu ne vienā vien iecirknī (piem., . Liepājas apriņķa Aizvīķu vēlēšanu iecirknī, kā teikts vēlēšanu komisijas protokolā, "pulksten 10 vēlēšanu telpās ieradās mums draudzīgās PSRS kareivji kā pārstāvji no LKP Lejaskurzemes organizācijas 1) M.Ratņikovs un 2) T.Kuprikovs" . Tā paša apriņķa Asītes iecirkņa I apakšiecirkni ar savu klātbūtni "pagodināja" kompartijas Lejaskurzemes organizācijas pārstāvji, padomju virsnieki M.Sijanovičs un A.Novikovs). | ||
| + | ** '''Piektkārt''', Satversmes 3. pants ietilpst valsts konstitucionālajās pamatnormās, kuras saskaņā ar 77. pantu var grozīt tikai tad, ja šie grozījumi ir apstiprināti arī tautas nobalsošanā. Mainīt Latvijas valsts pamatus (pie tiem pieskaitāma arī suverenitāte un valsts teritorija) ir tikai suverēnās varas nesējam — Latvijas tautai, nevis valsts institūcijām ar pakārtotu leģitimācijas pakāpi (Saeimai vai Ministru kabinetam). Tādēļ 77. pants ir prioritārs pār Satversmes 73. pantu, kas noteic, ka tautas nobalsošanai nevar nodot līgumus ar ārvalstīm. Satversmi nevar apiet un tautai nevar atņemt tiesības un pienākumus, kurus nosaka 77. Satversmes pants. Tikai tauta vispārējā referendumā tiesīga lemt par jautājumiem, kas attiecas uz valsts konstitucionālo pamatu.</ref>, t.i. nelikumīgi, lūgt Latvijas uzņemšanu PSRS sastāvā. 5. augustā PSRS ar [[PSRS AP likums par Latvijas PSR uzņemšanu PSRS|speciālu likumu]] iekļāva Latvijas teritoriju savā sastāvā kā administratīvu vienību ar nosaukumu '''[[Latvijas PSR]]'''. 13. augustā tika pieņemts [[VK(b)P]] Centrālkomitejas Politbiroja lēmums par Latvijas PSR valdības apstiprināšanu. <ref>Valsts Sociālpolitiskās vēstures arhīvs (bijušais PSKP CK Centrālais arhīvs) 17.f., (VK(b)P CK Politbiroja arhīvs) 3. apr., 1026. / д.б Протокол Тк.19 решения Политбюро ЦК ВКП(б) за 20 июля - 24 августа 1940 года</ref> | ||
| + | |||
| + | == Atsauces un paskaidrojumi == | ||
| + | |||
| + | {{atsauces}} | ||
== Literatūra == | == Literatūra == | ||
Versija, kas saglabāta 2008. gada 14. decembris, plkst. 09.31
Tautas Saeima - 1940. gadā okupācijas apstākļos, Sarkanās armijas un PSRS drošības struktūru uzraudzībā uz brīdi izveidotas likumdevējas institūcijas nosaukums laikā no 21.07. līdz 25.07. Tās funkcija bija leģitimizēt Latvijas Republikas likvidēšanu, Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas izveidošanu, un tās inkorporēšanu PSRS sastāvā. Saskaņā ar A.Kirhenšteina valdības 04.07. pieņemto vēlēšanu likumu 1940. gada 14-15. jūlijā tika rīkotas jaunas Saeimas vēlēšanas. Kandidātu izvirzīšanai bija paredzētas 4 dienas. Par derīgiem tika atzīti vienīgi Latvijas Darba tautas bloka kandidātu saraksti, ko veidoja galvenokārt Latvijas kompartijas, kā arī Latvijas Darba jaunatnes savienības un Sarkanās palīdzības biedri, kuri šo partiju atbalstīja. Citus sarakstus dažādu ieganstu dēļ noraidīja. Lai iegūtu vēlamos balsošanas rezultātus, tika izmantoti dažādi līdzekļi, sākot ar vēlētāju iebiedēšanu un beidzot ar rezultātu falsifikāciju. Visi 100 Darba tautas bloka izvirzītie kandidāti tika ievēlēti jaunajā t.s. Tautas Saeimā. Vēlēšanās piedalījās tikai viens saraksts katrā apgabalā - Darba tautas bloks, - kuru formāli vadīja no pagrīdes izgājusī LK(b)P. Daudzās vēlēšanu komisijās bija okupētājvaras, pārstāvji, kas uzraudzīja balsošanas gaitu un to apturēja, ja viņam šķita kas neatbilstošs scenārijam. Par mēģinājumu izvirzīt alternatīvu deputātu kandidātu sarakstu Saeimas vēlēšanām, t.i., par darbību, kas arī pēc jaunā Saeimas vēlēšanu likuma bija legāla, PSRS drošības iestāžu pārstāvji „vainīgos“ arestēja un tiesāja.[1] 21.07. jaunievēlētā t. s. „Tautas Saeima“ pasludināja Latvijas Republikas likvidēšanu, "padomju varas atjaunošanu", jaunas valsts - Latvijas PSR - proklamēšanu, un nolēma, pārkāpjot Satversmi[2], t.i. nelikumīgi, lūgt Latvijas uzņemšanu PSRS sastāvā. 5. augustā PSRS ar speciālu likumu iekļāva Latvijas teritoriju savā sastāvā kā administratīvu vienību ar nosaukumu Latvijas PSR. 13. augustā tika pieņemts VK(b)P Centrālkomitejas Politbiroja lēmums par Latvijas PSR valdības apstiprināšanu. [3]
Atsauces un paskaidrojumi
- ↑ LVA, 1986. f., 2. apr., P-1574. l.
- ↑ Tika pārkāpta Satversme, tā padarot pasākumu par nelikumīgu:
- Pirmkārt, Satversmes 49. pants noteica, ka "ja Saeima ir atlaista, tad Saeimas locekļu pilnvaras tomēr paliek spēkā līdz jaunievēlamās Saeimas sanākšanai". Tātad valdība nebija tiesīga pieņemt vēlēšanu likumu, jo Satversmes 64. pants paredzēja, ka "likumdošanas tiesības pieder Saeimai".
- Otrkārt, Vēlēšanu sagatavošanai bija atvēlētas tikai 10 (!) dienas, tādējādi ignorējot Satversmes sapulces 1922. gada 9. jūnijā apstiprinātā likuma par Saeimas vēlēšanām 30.pantu, kas noteica reālu termiņu: "Vēlēšanu dienas nosaka Centrālā vēlēšanu komisija saskaņā ar Satversmes likumu. Tām jābūt izsludinātām "Valdības Vēstnesī" vismaz 40 dienas pirms pirmās vēlēšanu dienas."
- Treškārt, Kā Latvijas Satversme, tā 1922. un 1940. gada Saeimas vēlēšanu likums nosacīja, ka vēlēšanu tiesības ir visiem Latvijas pilsoņiem un par deputātu kandidātiem arī var uzstādīt tikai Latvijas pilsoņus . Ignorējot šo prasību, vēlēšanu kampaņu vadīja un kļuva arī par deputātiem PSRS pilsoņi J.Kalnbērziņš, O.Auguste, P.Plēsums u.c. LKP vadītāji un funkcionāri.
- Ceturtkārt, Neviens valdības vai CVK lēmums neparedzēja ārzemju novērotāju klātbūtni vēlēšanās - taču Sarkanās armijas politvadītāji bija klāt un kontrolēja t.s. vēlēšanu gaitu ne vienā vien iecirknī (piem., . Liepājas apriņķa Aizvīķu vēlēšanu iecirknī, kā teikts vēlēšanu komisijas protokolā, "pulksten 10 vēlēšanu telpās ieradās mums draudzīgās PSRS kareivji kā pārstāvji no LKP Lejaskurzemes organizācijas 1) M.Ratņikovs un 2) T.Kuprikovs" . Tā paša apriņķa Asītes iecirkņa I apakšiecirkni ar savu klātbūtni "pagodināja" kompartijas Lejaskurzemes organizācijas pārstāvji, padomju virsnieki M.Sijanovičs un A.Novikovs).
- Piektkārt, Satversmes 3. pants ietilpst valsts konstitucionālajās pamatnormās, kuras saskaņā ar 77. pantu var grozīt tikai tad, ja šie grozījumi ir apstiprināti arī tautas nobalsošanā. Mainīt Latvijas valsts pamatus (pie tiem pieskaitāma arī suverenitāte un valsts teritorija) ir tikai suverēnās varas nesējam — Latvijas tautai, nevis valsts institūcijām ar pakārtotu leģitimācijas pakāpi (Saeimai vai Ministru kabinetam). Tādēļ 77. pants ir prioritārs pār Satversmes 73. pantu, kas noteic, ka tautas nobalsošanai nevar nodot līgumus ar ārvalstīm. Satversmi nevar apiet un tautai nevar atņemt tiesības un pienākumus, kurus nosaka 77. Satversmes pants. Tikai tauta vispārējā referendumā tiesīga lemt par jautājumiem, kas attiecas uz valsts konstitucionālo pamatu.
- ↑ Valsts Sociālpolitiskās vēstures arhīvs (bijušais PSKP CK Centrālais arhīvs) 17.f., (VK(b)P CK Politbiroja arhīvs) 3. apr., 1026. / д.б Протокол Тк.19 решения Политбюро ЦК ВКП(б) за 20 июля - 24 августа 1940 года
