Vēstures pētīšanas metodes

Vēstures pētījumu metodes - paņēmienu un principu (metožu) sistemātisks kopums vēstures materiālu un avotu teorētiskai analīzei, gūstot pēc iespējas objektīvāku un pamatotāku informāciju:

• Ģenēzes jeb aprakstošā metode: īpašības, cēloņus, pretrunas aplūko attīstībā, atspoguļojot procesu. Mīnusi: nav izteiktas metodoloģijas, neuniversāla, liela subjektīvisma iespēja, detaļu un faktu pārbagātība, kas var novest pie atkārtošanās. Grūti avienot ar citām metodēm. Neder, lai fiksētu kāda fenomena situāciju miera stāvoklī. Induktīva (no detaļām uz vispārīgo) un aprakstoša, nevis pētnieciska metode.
• Klasifikācijas metode: pēc iepriekš izveidotā plāna apkopojot un klasificējot materiālu pēc būtiskām pazīmēm - hronoloģiskā principa, alfabēta u.c., - katrs klasifikācijas veids parāda aplūkojamo informāciju no cita skatu punkta, atsedzot jaunus kvalitatīvos aspektus.
• Struktūru sistēmu metode: pētāmo fenomenu uztver kā sistēmu, noskaidrojot tās struktūru, funkcijas, pētāmā apjoma apakšējo robežu jeb mazāko elementu, t.i. faktiski modelējot elementu savstarpējo mijiedarbību un visas sistēmas mijiedarbību ar ārpasauli. Mīnusi: nefiksē procesus un pārmaiņas, visu nav iespējams šādi modelēt. Parasti tiek izmantota, pētot sociālās un politiskās kustības, organizācijas. Metodi pielietojot, svarīgi ņemt vērā 2 paradoksus:
  • hierarhijas paradoksu - jebkura sistēma vienmēr ir lielākas sistēmas komponents;
  • veseluma paradokss - par spīti hierarhijas paradoksam, tā tomēr ir autonoma sistēma, viens veselums.
• Problēmu hronoloģiskā metode: izdala aplūkojamās tēmas problēmas un analizē tās hronoloģiskā secībā, rekonstruējot to ģenēzes procesu.
• Sinhronā un diahronā metode:
• Salīdzināšanas metode: izmantojama gadījumos, kad tēmā ir ļoti liels informācijas apjoms un tā pāraugusi valsts robežas. Pirmais to pielietoja 1928. gadā M.Bloks sāvā darbā par Eiropas sabiedrības salīdzinošo vēsturi. Metode ļauj fiksēt parādības, ko bez salīdzināšanas var palaist garām nepamanītas, palīdz definēt un precīzāk aprakstīt fenomenus (piem, "autoritārs" vai "totalitārs" režīms), jēdzienus. Efektīvāka, ja salīdzina parādības, kas fiksējamas vienā laikā un reģionā, jo fons līdzīgs. Grūtības sagādā valodu atšķirības, jēdzienu atšķirības, dažādas statistikas veidošanas metodes dažādās valstīs (t.i. dažkārt metodi grūti pielietot darbā ar avotiem), nevar analizēt procesus. Teodors Šīders izdala vairākus salīdzināšanas veidus:
  • paradigmātiskā salīdzināšana - kādu daudzkārt sastopamu fenomenu pieņem kā kopīgu un pmeklē reģionālās atšķirības;
  • analoģiskā salīdzināšana - balstoties uz fenomenu līdzību, meklē atšķirīgo, kopīgo, savstarpējās ietekmes.
• Retrospekcijas un aktualizācijas metode:
• Haosa jeb sinerģētiskā metode:
• Diskursa analīzes metode:
• Statistiskās metodes (grafiku un diagrammu izantošana):
• Kontentanalīze jeb Žaka Kaizera metode:
• Biogrāfiskā jeb psihoanalīzes metode:

Literatūra

• The Postmodern History Reader. - London, New York, 1998
• Topolski J. Methodology of History. - Warsaw, 1976

---

• Haupt H.G., Kocka J. Geschichte und Vergleich. - Frankfurt am Main, 1996
• Historische Methode. - München, 1988.

---

• Абрамов В. Математические методы в исторических исследованиях. - Саранск, 1998
• Ковальченко И.Д. Методы исторического исследования. - Москва, 1987
• Опоры о главном. - Москва, 1993