Pfalcgrāfs
Pfalcgrāfs jeb palatīns (no lat. palatium - "pils"; lat. Comes palatinus, vāc. Pfalzgraf, angl. count palatine vai palsgrave, kr. пфальцграф) - grāfs, kura uzdevumos ietilpa karaļa pils jeb "pfalcas" pārziņa vācu un itāļu zemēs agrajos viduslaikos. Romas valstī comes palatinus bija augstākie tiesneši. Pēc Rietumromas impērijas sabrukumu ar palatinus barbaru karalistēs sāka apzīmēt valdnieka palīgu tiesās, vēlāk tā pārstāvi tiesās - karalisko tiesnesi. Parasti šos pienākumus uzticēja karaļa grāfiem. Karolingu dinastijas valdījumos, kur nebija vienas konkrētas galvaspilsētas, bet galms pārvietojās no vienas monarha rezidences uz otru, katrā rezidencē tika iecelts savs palatinus, kurš monarha prombūtnes laikā bija tā tiešais pārstāvis un vietvaldis. Teritoriju ap rezidenci dēvēja par "palatinātu" (palatināts no parastas grāfistes atšķīrās ar papildus privilēģijām un autonomu jurisdikciju: te nedarbojās karalistes likumi un tiesneši, bet gan grāfistes jurisdikcija - palatināta tiesa). Austrumfranku karalistē monarhs iecēla 4 pfalcgrāfus (burt. amata tulkojums no latīņu valodas) - Lotringas, Saksijas, Švābijas un Bavārijas hercogistēs kā karaļa interešu pārstāvjus (īpaši tiesā un domēņu pārvaldē). Pēc Burgundijas pievienošanas, ieviesa arī Burgundijas pfalcgrāfa titulu, kura nēsātājs pārvaldīja Burgundijas grāfisti. Apenīnu pussalā imperatora rezidence atradās Pavijā, kuras palatīns (it. comes palatii) pārvaldīja tās domēnu (pēc zemju pievienošanas Vācu nācijas Sv. Romas impērijai, šis tituls vairs netiek pieminēts). Anglijas karalistē bija vairāki palatināti, no kuriem zināmākie bija Daremas bīskapa, Česteras grāfa un Lankasteras hercoga valdījumos, to senjoriem nēsājot palatīngrāfa (angl. earl palatine) titulu. Sv. Romas impērijā XII gs. pfalcgrāfu amats pārtapa par mantojamu titulu, bet tā nēsātāji par imperatora vasaļiem.
- Lotringas pfalcgrāfu titulu XI gs. 80. gados pārdēvēja par Reinas pfalcgrāfiem. 1356. gadā Reinas pfalcgrāfs Ruprehts I saņēma Pfalcas kūrfirsta titulu, bet Reinas pfalcgrāfu tituls vairs netika lietots. Pēc Pfalcas kūrfistijas sadalīšanas vairāku reiz tajā ietilpstošo zemju valdītāji nēsāja pfalcgrāfu titulu.
- Saksijas pfalcgrāfa titulu likvidēja 1322. gadā.
- Švābijas phalcgrāfu titulu ieguva grāfu fon Nagoldu dzimta, un to valdījumi turpmāk tika dēvēti par Tībingenas pfalcgrāfisti.
- Bavārijas pfalcgrāfa titulu XIII gs. vidū pievienoja Bavārijas hercoga titulam.
- Burgundijas grāfistē pfalcgrāfa titulu 1169. gadā nomainīja freigrāfa (vāc. Freigraf) tituls.
- Lielpfalcgrāfs (lat. Comites palatini caesarei, vāc. Hofpfalzgraf) - Sv. Romas impērijā aristokrātus, kam imperators bija piešķīris savu monētu kalšanas tiesības un ģerboņu piešķiršanas tiesības, dēvēja par lielpfalcgrāfiem jeb galma pfalcgrāfiem. „Lielajiem palatīniem“ (Sv. Romas impērijā 100 augstākās aristokrātijas dzimtas), bija tiesības piešķirt pat dižciltību, bet t.s. „mazajiem palatīniem“ bija privilēģija apstiprināt ģerboņus.
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters - Rīga: Divergens, 2001., 96. lpp.
- Dr. Carl Pfaff. Geschichte des Pfalzgrafenamtes nach seiner Entstehung und Bedeutung. - Eduard Anton in Halle, 1847
- Conrad Schneider: Geschichte des Wild- und Rheingräflichen Hauses, Volkes und Landes auf dem Hundsrücken. - Verlag Glaube und Heimat, Birkenfeld, 1926
- Schröder. Lehrbuch der deutscher Rechtsgeschichte. - Leipzig, 1894
Resursi internetā par šo tēmu
- Count palatine (medieval Europe) - Britannica Online Encyclopedia
- Count palatine - Definition from the Merriam-Webster Online Dictionary
- Pfalzgraf Family Genealogy Forum
