Konfūcisms

Konfuciānisms jeb konfūcisms - sākotnēji sociāli didaktiska mācība, vēlāk viens no filosofijas pamatvirzieniem Senajā Ķīnā, par kura aizsācēju tradicionāli tiek uzskatīts Konfucijs (551.-479. g.p.m.ē.), kura uzskatus viņa sekotāji apkopoja traktātā "Lunjui" ("Pārrunas un spriedumi"). Galvenais princips ir tradīciju ievērošana: jaunākais pakļaujas vecākajam, zemāk stāvošais - augstākstāvošajam, jo lietu esošās kārtības izmaiņas noved pie jukām, taisnīguma un dzīves līmeņa krituma. Postulēja nepieciešamību izveidot skaidri definētas un abpusēju pienākumu cauraustas attiecības starp kungu un kalpu, starp vecākiem un bērniem, starp laulātajiem, starp vecāko un jaunāko, starp draugiem un līdzcilvēkiem, kas nodrošinātu sabiedrības stabilitāti un ļaužu apmierinātību ar ar dzīvi. Par īpaši nozīmīgu uzskatīja audzināšanas un izglītošanās elementus, centās ieaudzināt cilvēkos pilnīgu iekšējo, garīgo samierināšanos ar likteni. Katram jābūt mierā ar savu sociālo stāvokli un nav jātiecas pēc labāka, jo mūžīga neapmierinātība ar sasniegto un alkas pēc nesasniegtā dara pašu indivīdu nelaimīgu un liek tam gandēt dzīvi apkārtējiem. Pēc Konfūcija domām, “gudrais vienmēr ievēro savu stāvokli un nealkst pēc ārīga spožuma. Kad viņam pieder bagātība un augsts stāvoklis sabiedrībā, tad viņš dzīvo saskaņā ar to; ja viņš ir nabadzīgs, tad viņš arī dzīvo kā nabadzīgais. (..) Kad viņš ir zemā stāvoklī, tad par to nevaino valsts varu. (..) Baudīdams sūru mūžu, viņš pakļaujas liktenim. (..) Ja tumšie ļaudis pārtrauks pakļauties augstākajiem un izglītotākajiem, tad valstī nebūs miera.” Visai tolerantā attieksme pieļāva gana plašu traktējumu amplitūdu, sākot no, piemēram, Mendzi, kurš sociālo nevienlīdzību saistīja ar "debesu kārtību", līdz Sjun Dzi, kurš postulēja, ka debesis esot tikai dabas daļa un tām nav savas apziņas un gribas. Dominējošais bija Duna Džunšu II gs.p.m.ē. izveidotais ortodoksālais virziens. XI-XII gs. mijā Džu Si deva konfuciānismam filosofisku traktējumu - t.s. neokonfuciānismu, - mācot, ka visās lietās ir 2 pamatprincipi: li (saprātīgs radošs spēks) un cji (pasīva matērija]]. Pirmais rada cilvēkā pozitīvu īpašību, tieksmi pēc labā, bet otrais negatīvu - ļaušanos jutekliskiem kārdinājumiem. Metafiziskā garā konfuciānismu traktēja Vans Janmins XV-XVI gs. mijā.