Princis

Princis, vācu zemēs arī firsts (no lat. princeps – "pirmais"; vācu Prinz, angl. un fr. Prince, sp. Principe, kr. Принц), sieviešu dzimtē – princese (par princesēm dēvē arī prinču laulātās draudzenes) - atkarībā no konteksta:

• 1.Sākotnēji, Senajā Romā – princeps - pirmais no senatoriem, kurš izsakās par konsula uzdoto jautājumu (princeps senatus). Imperators Oktaviāns Augusts (63. g.p.m.ē.–14. g.), kāpjot tronī, pieņēma šo titulu, formāli saglabājot republikas iekārtu, tādējādi padarot to par monarha titulu. Ar jēdzienu „princis“ bieži apzīmē monarhu, valdnieku kā tādu, neatkarīgi no tā reālā statusa un titula (piem., Makiavelli darba „Valdnieks“ nosaukums oriģinālā ir „Il Principe“). Francijā līdz 1789. gadam un laikā no 1814. līdz 1848. gadam par prinčiem dēvēja visu augstāko aristokrātiju (sākot no marķīza), līdz ar to literatūrā tā dēvēti gan Lietuvas lielkņazi, Kurzemes hercogi, gan Valahijas gospodari utt. (Krievijā pieņemts šo titulu tulkot kā "князь", Polijā - "Książę").
• 2. Principāta, piemēram, Monako (Principauté de Monaco) valdnieks.
• 3. Monarha nama (dinastijas) pārstāvja, kurš neieņem troni, tituls. Dažkārt šo titulu piešķir monarhu ģimenes locekļiem, kas nav dinastijas asinsradinieki, lai uzsvērtu to „pirmais starp līdzīgiem“ statusu, tā piemēram, Lielbritānijas karalis Džordžs VI titulēja par princi savu znotu, troņmantnieces Elizabetes vīru, Edinburgas hercogu Filipu.

Titulatūra:

• Anglijas karalistē: "Viņa Augstdzimusī Žēlastība" (His Grace The Most High, Noble and Potent Prince)

Literatūra

• Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens, Rīga, 2001., 14., 17., 83. lpp.