Okultisms
Okultisms (no lat. occultus - "slepens") - mācība par okultajām jeb "slepenajām zināšanām", kuras to ieguvējiem ļaujot apzināt un pārvaldīt pārdabiskos spēkus kā arī uzzināt patieso pasaules ainu un cilvēces vēsturi, kas neiesvētītiem prātiem nav zināmas un tiek slēptas.[1] Radās Eiropā XVIII-XIX gs. mijā, strauji attīstoties dabaszinātnēm, to atklājumiem un hipotēžu apjoma pieaugumam visās jomās, misticisma piekritēju vidū. XIX gs. okultismā raksturīga tendence izmantot zinātnē lietoro terminoloģiju, ar presē publicētajiem zinātnes jaunumu vai hipotēžu (vēsturē - jaunu, līdz tam nezināmu arheoloģisko objektu atklāšana, psiholoģijā - hipnozes, teletāptijas pētījumi utml.) atreferējumiem pamatot savas koncepcijas.[2] Zināmākie okultisma adepti ir: H.Blavatska, R.Šteiners, N.Rērihs, H.Rērija u.c. Jaunākajos laikos okultisma piekritēji turpina pieturēties pie XIX gs. beigu hipotēzēm (piemēram, Atlantīdas pastāvēšana, piramīdu "neizskaidrojamība", Tibetas lamu "noslēpumiem - visa tā, par ko XIX gs. zinātnē bija lielas neskaidrības, tā paverot plašu lauku interpretācijām), noliedzot zinātnes metodoloģiju un atziņas, tomēr bieži cenšas lietot terminu "okultās zinātnes", kas piešķir pašu acīs šim pasaules uzskatam zināmu leģitimitāti. Uzplaukumu piedzīvoja XX gs. pirmajā pusē, kad no okultisma aizgūtas idejas visai plaši izmantoja autoritārie režīmi Eiropā, ar tām balstot savu ideoloģiju (piem. nacisms), taču nozīmōgumu zaudēja pēc II Pasaules kara, paliekot vairs šauras margināļu grupas interešu lokā.
Skat. arī: ezoterika, teozofija
Atsauces un piezīmes
- ↑ Raksturīgs citāts: "Zināšanas ir vislielākā Visuma bagātība. Tās dod iespēju kādam valdīt pār tiem, kam šo zināšanu nav. Vara ir galvenais iemesls, kāpēc zināšanas, kas pirms vairākiem gadu tūkstošiem bija pieejamas visai cilvēcei, tagad atrodas šaura cilvēku loka pārziņā. Bet, ja kaut kādu iemeslu dēļ, kādas zināšanu druskas nonāk līdz sabiedrībai, tās tiek sakropļotas – sajauktas ar meliem, lai cilvēki šajā informatīvajā haosā patiesību nespētu atšķirt no meliem. Jau vairākus gadu tūkstošus tiek slēpta visas cilvēces vēsture. Tāpēc vairums nezin to, ka cilvēce uz Zemes dzīvo jau daudzus miljonus gadu. (..) Arī fakti par nesalīdzināmi pārāko senās cilvēces attīstību mūsdienās tiek slēpti un to vietā izplatīti meli, ka cilvēks sākotnē bija primitīva, zvērādās tērpta būtne ar koka vāli rokās. Jau daudzus gadu simtus mērķtiecīgi tiek iznīcināta katra liecība, kas norāda uz senās cilvēces augsto garīgo attīstību. Plašāk zināmais piemērs šim notikumam ir Aleksandrijas bibliotēkas nodedzināšana 5.gs. pirms mūsu ēras, kad masveidā tika sadedzināti pieraksti, kuros bija atspoguļota seno tautu dziļā izpratne par dabas likumiem. (..) Tikai tie, kas deva pavēli iznīcināt jebkādus pierādījumu daudz varenākas un gudrākas cilvēces pastāvēšanai, pirms tam izstudēja seno tautu zināšanas un šīs zināšanas īsteno savās, nevis cilvēces vairuma interesēs. Lai nepieļautu to, ka sabiedrība cenšas iegūt apslēptās zināšanas, vārdam okultisms apzināti ir piešķirta negatīva nozīme." - Inta Grīnberga. Okultās jeb slēptās zināšanas.
- ↑ Piemēram, ziņa par jaunatklātu metālu "litijs", H.Blavatskai ļāva postulēt, ka šo metālu jau pirms 30 000 gadu it kā izmantojušas druīdu priesterienes kā materiālu krūšu bruņām, aizsardzībai pret saules radiāciju u.tml..
Literatūra par šo tēmu
- Okultisms. // Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. – Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 306. lpp.
- Dons Stjuarts, Džošs Makdauels. Okultisms. - Svētdienas Rīts: Rīga, 1996., 207 lpp. ISBN 998455418X
