Okams Viljams
Viljams Okams jeb Viljams no Okamas (William of Ockham, ap 1288–ap 1348) – franciskāņu mūks, teologs, filosofs sholasts, matemātiķis un loģiķis. Ievērojamākais nominālisma pārstāvis.
Dzimis XIII gs. beigās Okamas ciemā, Sirejas grāfistē (Surrey County) Dienvidanglijā. Jau agrā jaunībā atteicies no laicīgās dzīves un iestājies franciskāņu klosterī. 1300.-1308. gadā mācījies klostera skolā. Pirmais daudzmaz zināmais viņa dzīves posma datējums ir 1306. gada februāris, kad Okams tika iecelts par subdiakonu. 1309.-1321. g. studēja Oksfordas universitātē, pēc tam tur lasīja lekcijas (bakalaura grādu saņēmis 1317. gadā, taču maģistra grādu tā arī netika aizstāvējis). 1324. gadā iecelts par profesoru franciskāņu skolā Londonā. 1327. gadā iesaistījies franciskāņu un Kūrijas disputā par apustulisko nabadzību (franciskāņu pozīciju, ka Jēzum un viņa apustuļiem nav piederējusi nekāda manta, iztiku viņi sev gādājuši, ubagojot un pieņemot dāvanas no citiem) - tā laika franciskāņi un pāvesti viens otram izsludināja anatēmu. Par spīti savstarpējiem apvainojumiem herēzē, līdz tiesai lieta nenonāca. Līdzās Dunsam Skotam viens no tomisma sholastiskās opozīcijas līderiem. Okams 1328. g. tika atšķirts no baznīcas, bēga no pāvesta cietuma un atrada patvērumu franciskāņu klosterī pie pāvesta no baznīcas atšķirtā Bavārijas Ludviga. Pāvesta strīdā ar Bavārijas Ludvigu IV (Ludwig IV der Bayer, 1282–1347) Okams visai efektīvi aizstāvēja imperatora pozīciju. Miris 1348. vai 1349. gada aprīļa pirmajā pusē (9. vai 10. aprīlī) mēra epidēmijas laikā Bavārijā, kur uzturējās franciskāņu klosterī Minhenes tuvumā.
Pirmais uzmanību pievērsa tam, ka ka sākotnējās tēzes nepieciešams rūpīgi atlasīt: bez nepieciešamības nevajag daudz [apgalvot] (entia non sunt multiplicanda praeter necessitatem[1]), t.i., atšķelt nost iespējami vairāk, lai sākuma premisu skaits būtu minimāls (šī prasība vēlāk nodēvēta par “Okama asmeni”). Balstoties uz Aristoteļa mācību, apšaubīja filosofijas un teoloģijas sintēzi klasiskajā sholastikā: filosofija un teoloģija viņam bija dažādas atziņas jomas. Viņš kritiski pārbaudīja filosofisko jēdzienu pielietojamību teoloģijā. Kā konceptuālists, Okams postulēja, ka Dieva esamību nevar pierādīt ar prāta palīdzību un tā pamatojas vienīgi ticībā, tāpēc teoloģijai jāatbrīvojas no filosofijas pārliekas ietekmes. Dieva mācībā tagad par vadošo kļuva doma par Dieva brīvību: Radītājs un radība tika radikāli nošķirti. Taču antropoloģijā, kā arī grēka un žēlastības mācībā iedalījums Dieva absolūtajā un Dieva noteiktajā varā radīja zināmu divdabību: Ādama grēkam esot bijusi tik postoša ietekme uz vēlākajām paaudzēm tāpēc, ka Dievs to tām pierēķinot, kaut gan baznīctēvu autoritātes labad Okams pirmgrēku izprata arī kā tās īpašās taisnības trūkumu, kura Ādamam esot bijusi pirms grēkā krišanas. Arī žēlastību viņš izprata līdzīgi – kā grēka nepieskaitīšanu, kaut gan cilvēks arī pats ar saviem spēkiem spētu izpildīt baušļus. Okama tēze par to, ka „universālijas ir vārdi”,ļoti bieži tiek saprasta tādā nozīmē, it kā Okams vispār noliegtu universāliju esamību. Patiesībā Okama mācība ir pavisam citāda, turklāt visai oriģināla. Mēs, pēc Okama domām, uztveram vienīgi atsevišķas lietas. Taču tas ir izziņas pats sākums, kas būtībā vēl pat nav izziņa.Īsta izziņa rodas tad, kad sākotnējo atsevišķās lietas tēlu pakļaujam specifiskai analīzei, t.i., kad reflektējam nevis pašas lietas, bet mūsu priekšstatus par tām. Bet tas nozīmē, ka papildus pirmajai intencei izmantojam to, ko Okams sauc par otro intenci. Un, ja pirmā „lietas” intence radīja tikai tās zīmi, tad „vārds”, izmantojot otro intenci, jau ir lietas zīmes zīme. Tajā nav nekā pārsteidzoša. Vārdi taču nebūt ne mehāniski atspoguļo lietas, jo ir no lietas iegūto priekšstatu pārstrādes rezultāts. Vārds no šodienas viedokļa ir ne tikai vienkārši lietas atspoguļojums, bet arī noteikta šī atspoguļojuma izpratne, tā pārstrādājums, viena vai otra interpretācija. Taču tas nepavisam nenozīmē to, ka mūsu lietotie vārdi un nosaukumi vienmēr ir tikai subjektīvi un ne uz ko objektīvu neattiecas. Arī matemātiskā astronomisko novērojumu apstrāde nenorāda uz to subjektīvismu; gluži otrādi, lietojot matemātiskos aprēķinus kopā ar neapstrīdamiem empīriskajiem datiem, mēs tiem iegūstam jau sakārtotu un likumsakarīgu veidu. Tāpēc Okams noraida nevis universālijas, bet noraida to izraisītos sākotnējos iespaidus, kas patiešām paši par sevi neko universālu nesatur. Taču, kad atsevišķos un izkliedētos iespaidus par tām vai citām universālijām pakļaujam speciālai loģiskai apstrādei, atsevišķi uztvertās universālijas patiešām kļūst loģiski pārdomātas un likumsakarīgas universālijas. Tātad Okams nenoliedz universālijas, bet noliedz to duļķaino un nesakārtoto esamību mūsu apziņā, pilnībā tās atzīstot gadījumā, ja tās ir loģiski precīzi izanalizētas un domāšanā izstrādātas. Universālijas, pēc Okama domām, nav objektīvas (tad tas būtu platonisms) un nav arī subjektīvas (tad tas būtu subjektīvais ideālisms), bet tās ir loģiska uzbūve, kas pielāgojama jebkādam esamības veidam un tāpēc atšķirīga no pašas esamības. Universālijuīstā būtība ir vienīgi intencionāla. Okama mācība par apziņas un domāšanasintencionālo priekšmetiskumu, nevis atsevišķu lietu esamības bezierunu atzinumu vai universāliju bezierunu noraidījumu irļoti svarīga estētikas vēsturē; kaut kā atzīšana vai noliegšana nav filosofijas priekšmets, bet vienīgi ticības priekšmets, t.i., dzīves orientācijas un gluži sadzīviskas vienas lietas atzīšanas vai citas lietas noraidīšanas priekšmets. Filosofijai svarīgi ir tas, ko Okams sauc par intencionālo apziņu. Ja jutekliskā pieredze vai atklāsme empīriski runā vienīgi par atsevišķām lietām, tad filosofiski šādu atsevišķumu varam atzīt tikai atbilstoša intencionālā akta rezultātā. Ja pieredze vai atklāsme runā par universāliju esamību, intencionālās apziņas uzdevums ir atzīt šo universālo kā tieši universālo. Tādēļ, vienalga vai Dievs, pasaule vai dvēsele ir atsevišķi vai universāli, nepastarpinātai pieredzei tās ir visai miglainas un nenoteiktas zināšanas. Ja šo priekšmetu apliecinājumu vai noliegumu atzīsim intencionāli, tad, lūk, intencionalitāte šajā gadījumā kļūs par filosofijas priekšmetu. Dievs nav izzināms. Taču intencionālā nozīmē Dievs nepieciešami eksistē, lai arī pati intencionalitāte nerunā nedz par esamību, nedz par nebūtību. Dvēsele arī nav izzināma, bet izzināmas varbūt ir tikai atsevišķas tās izpausmes. Tomēr no intencionālā viedokļa dvēsele ne tikai eksistē, bet, apskatīta tās veselumā un nedalāmībā, ir intencionālās apziņas priekšmets, nevis atsevišķas tās spējas.
Uzmanīga Okama rakstu lasīšana liecina, ka viņam nebija svešas arī neoplatonisma iezīmes, vienīgi, protams, specifiskas. Dievs, pēc Okama domām, ir neizzināms. Šajā faktā nav nekāda novitāte, salīdzinot ar neoplatonismu. Okams uzskata, ka Dievs rada nevis universālo, bet individuālo. Taču izskatās, ka šāds apgalvojums Okamam nepieciešams vienīgi reālās esamības augstākai konkretizācijai. No vienas puses, ja Dievs rada tikai individuālo, viņā pašā nevar būt nekas individuāls, un tāpēc meklēt Dievā atsevišķi esošā pirmtēlus nav iespējams. Tomēr kāpēc? Okams izšķir potentia Dei absoluta (absolūtā dievišķā varenība) un potentia Dei ordinata (sakārtota dievišķā varenība). Dievs glābjļaudis, sūta tiem svētību un iedarbojas uz tiem kopumā ar savu otro „varenību”, kam ir nepieciešama atbilstoša caritas creata (radīta žēlsirdība). Dievības sakārtotā darbība, pēc Okama domām, būtu neizzināma, ja Dievā nebūtu pirmās, t.i., absolūtās, varenības. Tas ir nepārprotami neoplatonisks uzskats. Citiem vārdiem, arī pašā Dievā, uzskata Okams, ir noteikta absolūtā intencionalitāte, kas Dievā apvieno visu iespējamo atsevišķo vienā absolūtā universalitātē. Okams nosauc šo universalitāti, lietojot terminus, kas norāda uz Dieva gribu. Cilvēkā - tas pats, tāpēc, ka viņa galvenā nodarbošanās pat teorētisku ideju formulēšanā pavisam noteikti ir griba, kas galu galā tiecas uz Dievu un iegūst savu galīgo attaisnojumu tieši dievišķajā gribā. No otras puses, Okams uzskata, ka cēloniska Dieva ietekme uz pasauli nav pierādāma. Tas nozīmē tikai to, ka Okamam cēlonība šajā gadījumā būtu pārmērīgi abstrakts jēdziens. Tāpēc viņš to aizvieto ar Dieva gribu, kura viduslaiku cilvēkam ir daudz saprotamāka, bet pasaulīgajā interpretācijā ir tuva Atdzimšanas apziņai. Mēs savukārt runājam par Okama neoplatonismu tāpēc, ka Okams kā filosofs priekšplānā izvirza mācību par intenci, bet kā ticīgs cilvēks viņš ir katolis un savā mācībā bieži izpauž neoplatoniskas iezīmes. Un tā kā atbilstoši šai analīzei Renesanses estētikas pamatā ir neoplatonisms vai, pareizāk, noteikta vēsturiska neoplatonisma modifikācija, irļoti svarīgi, ka pat Atdzimšanas nominālisti nebija tāli no viņu laikam kopumā raksturīgā neoplatonisma. Okamam tas pārsvarā bija parastais teiskais, bet reizēm arī voluntārs neoplatonisms, turklāt saiknē ar mācību par neitrālas nozīmes intencionālismu, izvērstsļoti smalkā konstrukcijā. Okama teoloģiju raksturo izteikti pasaulīga gaisotne, tā pabalstīja nabadzīgos, bet estētikas vēsturē ieguva milzīgu nozīmi, jo ar Okama spalvu mākslinieciskums pirmo reizi tika skaidri atdalīts no reliģiozitātes un ieguva patstāvīgu nozīmi - viņš pirmo reizi atdalīja mākslu no reliģijas un estētisko priekšmetu padarīja par patstāvīgu un oriģinālu, kas nav reducējams nedz uz vienkārši esamību, nedz vienkārši neesamību.
Atsauces un piezīmes
- ↑ Citos avotos: Pluralitas non est ponenda sine necessitate; vai retāk: "To, ko var [izteikt] ar mazāku [daudzumu], nevajag [izteikt] ar lielāku [daudzumu]" (Frustra fit per plura quod potest fieri per pauciora).
Literatūra par šo tēmu
- Okams Viljams. // Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 306. lpp.
- Rubenis A. Ētika. Viduslaiku izglītība, antropoloģija un ētika. - Zvaigzne ABC: Rīga, 2007., 240 lpp., ISBN 9984377962
- Курантов А.П., Стяжкин Н.И. Оккам. - Мысль: Москва, 1978
- Столяров А.А. Номинализм Оккама. // История философии. Запад-Россия-Восток. Книга первая. Философия древности и средневековья. - Греко-латинский кабинет: Москва, 1995, с. 373-374
- Философия Уильяма Оккама: традиции и современность.// Verbum. Выпуск 4. Альманах Центра по изучению средневековой культуры при философском факультете Санкт-Петербургского университета. - Издательство Санкт-ПЕтербургского философского общества, 2001. - 277 с.
Resursi internetā par šo tēmu
- William of Ockham - University of St Andrews, Scotland
- William of Ockham - Stanford Encyclopedia of Philosophy
- William of Ockham (Occam, c.1280 – c.1349) - Internet Encyclopedia of Philosophy
- The Nominalist Ontology of William of Ockham
- Wilhelm von Ockham - Biographisch-Bibliographisches Kirchenlexikon
- Literatur von und über Wilhelm von Ockham im Katalog der Deutschen Nationalbibliothek
- Jan Rommerskirchen. Politik als Wissenschaft bei Wilhelm von Ockham (.pdf)
- Henrik Homrighausen. Die Legitimation geistlicher Herrschaft im Dialogus Wilhelm von Ockhams (.pdf)
- Bernhard D. Kanduth. Wilhelm von Ockham. Ein Franziskaner zwischen Politik und Verbreitung von Glaubensvorstellungen.
