Neoplatonisms
Neoplatonisms – dominējošais ideju virziens antīkās filosofijas pastāvēšanas pēdējos gadsimtos (III–VI gs. m.ē.) , kas balstījās Platona un agrīno platoniķu mācībā ar pitagorisma, aristotelisma un daļēji ari stoicisma ideju piejaukumu (termins ieviests XVII-XVIII gs., lai nodalītu vēlīno antīkās filosofijas korpusu no klasiskā), kā arī šo ideju tālāka attīstība viduslaikos un jaunajos laikos. Apzīmējums "neoplatonisms" ir pilnībā nosacīts, jo pirmssokrātiķi, Aristotelis un stoiķi tajā ir izpaudušies ne mazāk kā Platons. Hronoloģiski iedala antīkajā neoplatonismā, viduslaiku neoplatonismā un Renesanses neoplatonismā - antīkais neoplatonisms, pirmkārt, ir kosmoloģisks; viduslaiku neoplatonisms, pirmkārt, ir teoloģisks un turklāt absolūti personāli teoloģisks; Rnesanses neoplatonisms ir antropocentrisks, turklāt šis „antropos” tika domāts nevis vienkārši individuāli, bet tieši artistiski individuāli.
Lai formulētu, kādā virzienā neoplatonisms ir platoniskās mācības par idejāmbūtiskā satura tiešs turpinājums, nepieciešams konstatēt, ka šeit lielākā nozīme bija Aristoteļa ietekmei. Platoniskā mācība par idejām bija tikai un vienīgi loģiski objektīviska koncepcija. Aristotelis platonisko ideju pasaulē ieviesa ne tikai objekta jēdzienu, bet arī subjekta jēdzienu. Aristotelis mācīja, ka ideju pasaule, ko viņš sauca par Nūsu - Prātu, noteikti pati sevi domā un ir pašapzināšanās. No vienas puses viņš ir tas, kas domā; no otras puses - viņš ir tas, kas ir domājamais. Tādējādi platoniskā ideju pasaule pārvērtās parīpašu virskosmisku apziņu, kas izpaužas caur domājošā un domājamā tāpatību. Tālāk platoniskās idejas vienlaikus bija gan esamība, gan jēga: katras lietas ideja, no vienas puses, nevarēja neeksistēt, ja reiz eksistē pati lieta, no otras puses, nevarēja neapjēgt sev atbilstošo lietu, jo lietas idejas dēļ bija iespējams uzzināt, kas tad ir pati lieta. Aristotelis savā Nūsā – Prātā (atkārtojam, ka Nūss, pēc Platona domām, bija ideju vieta vai „ideju ideja”) sāka atšķirt jēdzienisko aspektu no ikdienišķā aspekta, t.i., ideālo un reālo vai materiālo. Radās īpaša mācība par prāta (inteligiblo) matēriju. Arī šo aristotelisko Platona koncepcijas paplašinājumu neoplatoniķi iekļāva savā ideālismā. Visbeidzot Aristotelis paplašināja platonisko ideju pasauli arī kādā citā nozīmē, un šis paplašinājums neoplatoniķiem ieguva vienu no godpilnākajām vietām. Un tieši - Aristotelis sāka domāt idejas ne vienkārši pašas par sevi, bet to vērstībā pret pasauli, it kā uzlādētībā ar pasauli, t.i., tādā statusā, kurā tās ir klātesamība jebkādos materiālajos noformējumos, bet pēdējie - to iemiesojums vai realizācija. Citiem vārdiem sakot, no atsevišķiem Platona mājieniem Aristotelis radīja jaunu mācību par potenci un enerģiju. Ideju pasaule pati par sevi izrādās vienīgi jebkādas iespējamas citādesamības potence, bet vērstībā uz šo pēdējo - enerģija. Un tā nepastarpināti doto, vienkāršo platonisko ideju pasaules vietā Aristoteļa ietekmē neoplatoniķi sāka mācīt par sevi apzinošu un sevi pašu domājošu Prātu, kas materiāli, t.i., substanciāli, ir esošs bez jebkādas pasaules vai arī tai pāri stāvošs un turklāt - enerģētiski uzlādēts iespējamo kosmiskās esamības un dzīves noformējumu virzienā. Klasiskais platonisms neoplatonismā sasniedz savu galējo briedumu, sevī uzsūcot, cik vien iespējams, teju vai visas iepriekšējās antīkās attīstības filosofiskās sistēmas. Neoplatonisms it kā no jauna pārskata visus platonisma aspektus, no jauna tos reflektē un atklāj visdziļākajā iekšējā un, sacīsim, intīmi cilvēciskā interpretācijā. Cilvēciskais subjekts vēlajos antīkajos laikos bija pakļauts pārmērīgi lielai attīstībai un to visai maz vairs apmierināja atsevišķas platoniskās teorijas, kuras pašam Platonam nereti attīstījās fragmentāri, samērā izklaidus un vienīgi „Timejā” sasniedz zināmu unifikāciju, kas arī šajā gadījumā ir nepietiekami attīstīta un saprotama, pārmērīgiīsa un tāla no vispārsistēmiskas filosofiskas uzbūves. Mācība par Prātu Platonam tā arī netop par tādu pasaules likumsakarību sistēmu, kas sev atradusi vietu neoplatonismā. Vēlīnā neoplatonisma galvenie pamatlicēji bija Amonijs Sakss, Plotīns, Porfirijs. Šī laika sabiedrībai raksturīga sakāpināta interese par misticismu, astroloģiju, maģiju (neopitagorisms), dažādiem sinkrētiskiem reliģiski filosofiskiem tekstiem un mācībām (haldeju orākuli, gnosticisms, hermētisms). To mācības atšķirīgais bija ideja par Vienu, visas esības pirmsākumu, kas stāv pāri esībai un domai un sasniedzams tikai ekstāzes ceļā. Platona ideju teorija neoplatonismā izpaudās kā mācība par visa esošā daudzveidības hierarhisku emanāciju (izplūšanu, aizplūšanu) no Viena. Matērija, vieliskais ir zemākā pakāpe Visuma hierarhijā, kuras augšā ir "Viens", zemāk – "Prāts" ("Viena" pilnvērtīgs attēls un esošo lietu arhetips jeb pirmtēls), tad – "pasaules dvēsele", tad – atsevišķās dvēseles un visbeidzot, pašā lejā – redzamā jeb vieliskā pasaule, matērija. Galējā izziņa sasniedzama ne tik daudz ar pieredzi un prātu, cik ar mistisku ekstāzi. Detalizēti izstrādātā un loģiski pamatotā filosofijas sistēma, kas skaidroja no "Viena" dzimušo pasaules uzbūves hierarhiju, neoplatonismā bija apvienota ar "saziņas ar dieviem" (teūrģijas) maģijas praksi, kas pamatojās pagāniskajā mitoloģijā un reliģiskajos priekštatos. Kā filosofijas skola izveidojās Ēģiptē, Aleksandrijā (Amonijs Saks, Hipatija). Plotīns nodibināja neoplatonisma skolu Romā, Jamblihs - Sīrijā (te vērojama liela pitagorisma ietekme). Plotīns radīja diezgan vienkāršu metafizisku "trīsvienības" shēmu: nosakot tikai trīs hipostāzes - Vienoto, Intelektu un Dvēseli (šo shēmu, šķiet, ir uzlabojis viņa skolnieks Amelijs, kuram bija īpaša vājība attiecībā uz triādēm, taču pa īstam šai sistēmai pievērsās Jamblihs, kurš sāka galveno zinātniskās sistēmas izmainīšanu, kura iezīmēja vēlīno neoplatonismu). Pēdējo neoplatonisma skolu izveidoja Prokls Atēnās, kur tā pastāvēja līdz 529. gadam. Kā filosofijas virziens neoplatonisms atšķīrās no citiem ar labi organizētu skolu tīklu, apmācības sistēmu, komentāru un pedagogisko tradīciju. Lielākie neoplatonisma centri bija Roma (Porfirijs, Plotīns), Jambliha skola Apamejā (Sīrijā), Edesija skola Pergamā, Aleksandrijas skola (Olimpiodors, Joanns Filopons, Simplikijs, Elijs, Davids), Atēnas (Plutarhs no Atēnām, Sirians, Prokls, Damaskijs). pagānisma vajāšanu laikā lielākā daļa atlikušo antīkās filosofijas skolu - t.sk. arī neoplatonisma skolas - tika slēgtas, paši filosofi pakļauti represijām. Pēdējā - Atēnu akadēmija - tika slēgta 529. gadā (liela daļa pēdējo neoplatoniķu pameta valsti, dodoties uz Persiju, kur izveidoja Gondišapuras Akadēmiju).
Neoplatonisms filosofiskajā plašumā un dziļumā noformēja un apaugļoja arī viduslaiku domu - nu vairs ne politeismu, bet gan monoteismu. Viduslaiku neoplatonisms apkalpo ne vien teoriju par dabu un dabas cilvēku, ne tikai par kosmosu tā veselumā, bet vispirms par absolūto personu, kas eksistē augstāk par jebkuru dabu un pasauli un ir jebkādas esamības un dzīves no nekā radītājs. Viduslaiku neoplatonisms ir politeisma pretstats. Viduslaiku neoplatoniskā estētika ir monoteisma attaisnojums un izpausme - nevis kosmoloģiska, bet teoloģiska.
Interese par antīko filosofiju atdzima Renesanses laikā, kad sāka intensīvi meklēt un tulkot antīko domātāju darbus, kuri turpmākajos gadsimtos iedvesmoja filosofijas rašanos Eiropā (piem. Platona akadēmija Florencē). Atdzimšanas neoplatonisms neapmierinās ne ar antīko politeismu, ne viduslaiku monoteismu. Ar antīko neoplatonismu to vieno cenšanās attaisnot, pacelt, paaugstināt materiālo pasauli, iemūžināt to ar antīkā neoplatonisma galveno pārstāvju ideālistisko kategoriju palīdzību. Taču tam ir kas kopējs arī ar viduslaiku neoplatonismu, un konkrēti - patstāvīgas, universālas, ne uz kādiem dabiskajiem vai materiālajiem dotumiem neattiecināmas personības kults. Tomēr galvenais Renesanses estētikā ir personība, - absolūta nevis tās pārpasaulīgajā eksistencē, bet tīri cilvēciskajā veidojumā. Individuālais cilvēks atbilstoši antīkajiem modeļiem tiek domāts izteikti materiāli, naturāli, nepiespiesti un vienkāršiķermeniski. Taču atbilstoši viduslaiku modeļiem viņš sevi koncipē jau kā personību un turklāt nemitīgos centienos sevi absolutizēt lepnā individuālismā, patstāvīgā, ne no viena un ne no kā neatkarīgā eksistencē. Tāpēc Renesanses estētika nav kosmoloģiska, nav teoloģiska, bet irantropocentriska. Šķiet, ka taisnība ir tiem Renesanses pētniekiem, kas līdzīgi A.Šastelam izceļ kādu bieži sastopamu un izdevīgu Atdzimšanas laika intuīciju, kas apgalvo, ka Dievs un cilvēks Renesanses laikmetā ir, pirmkārt, „meistari” vai „mākslinieki”. Tāpēc, cik iespējams spriest, Atdzimšanas antropocentrismam piemitaartistisks raksturs. Atdzimšanas cilvēks sevi, pirmkārt, uzskatīja par radītāju un mākslinieku līdzīgi tai absolūtajai personībai, par kuras radījumu viņš sevi apzinājās. Turklāt artistisma klātbūtni nepieciešams akcentēt, lai skaidrāk nodalītu Renesansi no antīkā platonisma.
Jaunākajos laikos dažas neoplatonisma idejas eklektiski pārņēma teozofija (XIX gs. sabiedrības dāmām, kas veidoja šīs kustības kodolu, ļoti simpātiska šķita neoplatonisma koncepcija, ka atklāsme svarīgāka par prātu).
Literatūra
- Neoplatonisms. // Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 295. lpp.
