Šleiermahers Frīdrihs

Frīdrihs Daniels Ernsts Šleiermahers (Friedrich Daniel Ernst Schleiermacher, 1768.-1836.) - protestantu teologs un domātājs.

Dzimis 1768. gada 21. novembrī ortodoksālu hernhūtiešu ģimenē Breslavā (Breslau, mūsdienu Vroclava), Silēzijā. 19 gadu vecumā pametis mācības garīgajā seminārā un iestājies Halles (Halle (Saale)) universitātē. Pēc tās absolvēšanas strādājis par mājskolotāju. Aktīvi sprediķojis Landsbergā (Landsberg), vēlāk Berlīnē (Berlin), gūstot atpazīstamību kā visai spožs orators. Teoloģijas profesors Berlīnes universitātē. 1817. gadā aktīvi iestājās par visu vācu protestantisma virzienu apvienošanos ūnijā. Miris 1836. gada 12. februārī Berlīnē.

Viņa uzskati balstījās uz Spinozas, Kanta, Fihtes, Šellinga, Jakobi u.c. idejām, dominēja romantiskas, pret apgaismību vērstas tendences (t.s. Romantiskā skola). Reliģiju un tikumību iedomājās izrietam no subjekta iekšējā noskaņojuma. Bezgalīgās esamības pamatus, pēc viņa domām, veido pasaules vienība jeb Dievs, kurā samierinās visas pretrunas. Uzskatīja, ka dialektika izsaka tikai izziņas kustību. Kritiski aplūkoja tradicionālos Bībeles traktējumus, visai ietekmējot kristietības avotu kritiku (Jaunhēgelieši), taču paliekot ticības ietvaros. Ievērojami ietekmēja turpmāko protestantisma teoloģijas attīstību. Zināmākie dari ir: "Runas par reliģiju" (1799.), "Monologi" (1810.).

Literatūra par šo tēmu

• Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 405. lpp.