Annāļu skola

Annāļu skola (École des Annales, vāc. Annales-Schule) - franču zinātnieku grupa, kas pulcējās ap 1929. gadā Strasbūras universitātē izveidoto (1936. gadā žurnāla redakcija pārcēlās uz Parīzi, Sorbonnu) vēstures zinātnes žurnālu “Annāles” jeb “Sociālās un ekonomikas vēstures annāles” (Annales d'histoire économique et sociale, 1929.-1941.), tās izveidotais jaunais vēstures pētīšanas stils un metodoloģija, kas radās XX gs. pirmajā pusē un vidū Francijā. Pēc tam laika gaitā žurnāla nosaukums mainījās: “Sociālās vēstures annāles” (1941-1945), “Annāles. (Ekonomika. Sabiedrība. Civilizācija.)” (Annales. Economies. Sociétés. Civilisations, 1945-1994), bet kopš 1994. gada – “Annāles. Vēsture, sociālās zinātnes”, un tās sekotājus. Paši t.s. Annāļu skolas pārstāvji lielāko tiesu nelietoja apzīmējumu “Annāļu skola”, priekšroku dodot apzīmējumam “jaunā vēstures zinātne” (La nouvelle histoire - šo terminu viens no pirmajiem jau 1930. gadā sāka lietot Anrī Berrs).

Jaunās pieejas pamatprincips bija vēlme nomainīt vispārpieņemto pozitīvisko aprakstošo pieeju ar “totālu vēsturi” (Histoire total), t.i. vēsturi kas parādītu sabiedrību kopumā, visas tajā esošās - ekonomiskās, sociālās, kultūras, mentalitātes - saites: to vai citu sabiedrību un to sociālo grupu locekļu attieksme pret darbu, īpašumu, bagātību un nabadzību; sociālā kopuma tēls un vērtējums dažādās grupās, šķirās, kārtās (t.i. sabiedrības priekšstati pašai par sevi); dabas tēls un tās iepazīšana, tās ietekmēšanas veidi – gan tehniskie, gan maģiskie; ēšanas kultūra kā sociāls un kultūras fenomens; vecuma posmu loma (it īpaši bērnība un vecums), nāves, ķermeņa, slimību uztvere, attieksme pret sievieti, laulības un ģimenes loma, seksualitātes morāle un prakse, t.i. visi cilvēces demogrāfijas subjektīvie spekti. Šīs pasaules un transcedentālās pasaules attiecības, viņpasaules spēku loma indivīda dzīvē; laika un telpas traktējums; dažādu sabiedrības slāņu reliģiozitātes formas; dažādi kultūras līmeņi sabiedrībā un to mijiedarbība; elites intelektuālās kultūras un prastās tautas folkloras kultūras mijiedarbība; sociālās fobijas un kolektīvās psihozes, “raganu medību” fenomens; svētki un reliģiskie rituāli; valstiskā, nacionālā un cilts identifikācija; varas simbolika un politisko struktūru uztvere; indivīda personība, tās struktūra, sevis apzināšanās utt. Radās vēlme mainīt izpētes objektu un metodes, par mērķi izvirzot visas sabiedrības attīstību, atklājot plašas ilgstošos laika nogriežņos slēptās struktūras. No vēstures/apraksta uz vēsturi/problēmu, no stāsta uz skaidrojumu. Savukārt vēsturniekam jāsākot raudzīties uz savas izpētes objektu kā fenomenu, kuru nevis jāklasificē un jāpiemēro šodienas pasaules uztveres pamatnostādnēm, bet jāfiksē un jāanalizē tieši tā unikalitāti. Attiecīgi jāatsakās no vienas interpretācijas par labu daudzām pieejām, dialogam, kas konkrētos vēstures notikumus aplūkotu no dažādu viedokļu, dažādu aspektu skatupunkta. Viens no lielākajiem t.s. jaunās vēstures zinātnes panākumiem bija “vēsturnieka teritorijas” paplašināšana. Pirmo reizi tas pievērsās tām cilvēka darbības sfērām, kuras pirms tam uzskatīja par otršķirīgām - laika plūdumam nepakļautām un tāpēc nevēsturiskām (domāšanas veids, jūtu un emociju pasaule, kolektīvie priekšstati). Tendence meklēt atšķirīgo starp pētāmo kultūru un moderno sabiedrību, pie kuras pieder pats vēsturnieks, izrādījās ļoti auglīga un ļāva izvairīties no neapzinātās pagātnes modernizācijas. Ja viena no galvenajām pozitīvisko vēsturnieku tendencēm bija centieni rast pagātnē mūsdienu situācijas izcelsmes iemeslus, ierobožejot pētnieku tikai tajos fenomenos, kuriem analoģijas tas saskatija savā sabiedrībā, jaunās vēstures izpētes objekts ir tieši atšķirīgais. Tās atšķirības, kuras ļauj mums saprast pagātni, nevis to aizvietot ar tagadnes shēmu. Šādai pieejai bija nepieciešama jaunas metodoloģijas, jauni pētījumu objekti, starpdisciplināra pieeja un citu zinātņu - socioloģijas, etnoloģijas, ģeografijas, tehnoloģiju vēstures, valodniecības atziņas un metodes - piesaiste, attieksmes maiņa pret avotiem.

Kopš rašanās brīža Annāļu skolā līdzās pastāv, savstarpēji mijiedarbojoties, divi virzieni. Viens no tiem - t.s. “Bloka līnija” - vairāk orientējas uz vienas kultūras sociālās vēstures izpēti, bet otrs - t.s. “Fevra līnija” - saista sevi ar globālāku civilizāciju izpēti. Annāļu skola savas pastāvēšanas un attīstības gaitā piedzīvojusi vairākus ideju un metodoloģijas izmaiņu etapus, kuros katrā aktualizējās citas tendences un izpētes objekti. Tāpēc, analizējot tās historiogrāfiju un attīstību, pieņemts runāt par vismaz trim pētnieku “paaudzēm”, kuras katra turpināja attīstīt iepriekšējo idejas, vienlaikus atsakoties no daudzām priekšgājēju koncepcijām un metodēm, tomēr saglabājot un attīstot tās idejas, kas iepriekš tikušas tikai viegli ieskicētas:

Pirmā paaudze (1929.-1956.) - no brīža, kad Marks Bloks un Lisjēns Fevrs dibināja žurnālu, līdz Fevra nāvei 1956. gadā - raksturīga interese par mentalitātes vēsturi, “cilvēka faktoru” vēsturē.
Otrā paaudze - Fernāns Brodēls, Šarls Morazē, Robērs Mandrū (līdz Brodēla konfliktam ar lielāko daļu redkolēģijas un aiziešanu no redkolēģijas priekšsēdētāja amata), kuru pētījumos dominēja interese par struktūrām - sociālajām, ekonomikas, ģeografiskām u.c., - t.s. “lēnajām” izmaiņām vēsturē, kuru izpēte balstījās uz sērijveida avotiem un metožu bagātināšanu.
Trešā paaudze (līdz 80. gadiem) - Ž.Legofs, E.Leruā Ladurī, F.Ariess, M.Vovēls, A.Burgers, J. Heizinga, A.Korbēns, R.Šartē, Ž.K.Šmits, P.Šonū, M.Ferro, Ž.Revēls, P.Norā, F.Fjurē, Ž. Dubī u.c., - kuras laikā žurnālam nav viena konkrēta vadītāja, bet pati skola, izgājusi jau ārpus Francijas robežām, atgriezās pie “saknēm”, t.i. pie cilvēka kā subjekta tā sociokultūroloģiskajā nosacītībā izpētes. Žurnāla redakcijā tika iesaistīti arī ģeografi, sociologi, politologi, ekonomisti.

Literatūra par šo tēmu

André Burguière. The Annales School : An Intellectual History. - Cornell University Press, 2009, 328 pages
Burke P. The French Historical Revolution. The Annales School, 1929-1989. (2nd Revised edition edition) - Stanford University Press, 1991 - 152 pages
Stoianovich T. French Historical Method. - Ithaca 1977
The Annales School and archaeology. / Bintliff, John L. (ed.) - Leicester University Press: Leicester, 1991. ISBN 978-0-7185-1758-8
Forster Robert. Achievements of the Annales School. // The Journal of Economic History, Vol. 38, No. 1, (Mar., 1978), pp. 58–76
Huppert George. Lucien Febvre and Marc Bloch: The Creation of the Annales. // The French Review Vol. 55, No. 4 (Mar., 1982), pp. 510–513
Long Pamela O. The Annales and the History of Technology. // Technology and Culture, Volume 46, Number 1, January 2005, pp. 177–186
Roberts Michael. The Annales school and historical writing. // Making History: An Introduction to the History and Practices of a Discipline. - Routledge: London, 2004, pp 78–92
Steiner Frederick. Material Life: Human Ecology and the Annales School. // Landscape Architecture Volume 76, Number 1, pp. 69–75.

Fevre L. Schrift und Materie der Geschichte. - Frankfurt am Main, 1977

Braudel F. Morze Srodziemne i swiat srodziemnomorski w epoce Filipa II / Poln. libers, von T. Mrowczynski. M. Ochab, M. Krol. M. Kwiecienska. Mit Einf. von B. Geremek. W. Kula. Gdansk. 1976—1977
Braudel F. Historia i trwanie / Poln. ubers. von B. Geremek. Mit Vorrede von B. Geremek und W. Kula. Warszawa. 1971

Бюргьер А. Историческая антропология и школа "Анналов". // Антропологическая история: подходы и проблемы. Материалы российско-французского семинара. - Москва, 2000
Афанасьев Ю.Н. Историзм против эклектики. - Москва, 1980
Бессмертный Ю.Л. "Анналы": переломный этап? // Одиссей. Человек в истории. - Москва, 1991
Гуревич А.Я. Исторический синтез и Школа "Анналов". - Москва, 1993
Гуревич А.Я. Проблема ментальностей в современной историографии. // Всеобщая история: дискуссии, новые подходы. Выпуск 1. - Москва, 1989.

Resursi internetā par šo tēmu

Buks A. Nāves tēma t.s. Annales skolas vēsturnieku darbos.

Annāļu skola

Literatūra par šo tēmu

Resursi internetā par šo tēmu

Navigācijas izvēlne

Apskates

Dalībnieka rīki

Navigācija

Meklēt