Cēsu kaujas

Cēsu kaujas - kaujas no 1919. gada 6. jūnija līdz 23. jūnijam Cēsu pilsētas apkaimē starp Latvijas zemessardzi (t.s. landesvērs) un Dzelzsdivīziju no vienas puses un Igaunijas armiju no otras, kā rezultātā Igaunijas armija guva uzvaru, bet t.s. Niedras valdībai nācās demisionēt, nododot varu Ulmaņa kabinetam.

Turpinot martā aizsākto ofensīvu pret lieliniekiem, Latvijas zemessardze pēc Rīgas ieņemšanas 22. maijā virzījās uz priekšu, lai pārņemtu kontroli pār visu Latvijas teritoriju. Visai drīz zemessargu daļas nonāca Cēsu apkaimē, jo lielinieku spēki apvidu pameta praktiski bez cīņas, atkāpjoties uz austrumiem, kur sastapās ar Igaunijas armijas vienībām un Ziemeļlatvijas brigādes daļām. Piedāvājumu atbrīvot okupēto ziemeļlatviju un vērsties kopīgiem spēkiem pret lieliniekiem Igaunijas armijas virspavēlnieks J.Laidoners noraidīja, savukārt Ziemeļlatvijas brigāde atteicās atzīt A.Niedras vadīto Latvijas Republikas Pagaidu valdību un pievienoties tās bruņotajiem spēkiem. 6. jūnijā pie Meijermuižas sākās kauja starp uz Cēsīm ejošajām zemessardzes daļām un Līvu pagastā esošajām 2. Cēsu kājnieku pulku un igauņu bruņuvilcienu, kas tām aizšķērsoja ceļu. Pēc dienu ilgušas kaujas zemessardze ieņēma Cēsis, atspiežot 2. Cēsu pulku līdz Raunas upei, kur to nākamajā dienā nomainīja Igaunijas armijas 6. kājnieku pulks. Igaunijas armijas pretuzbrukums 8. jūnijā bija bez panākumiem. Zemessardzes un vācu apvienoto spēku komandieris R. fon der Golcs nosūtīja J.Laidoneram telergamu ar prasību atbrīvot Latvijas teritoriju līdz līnijai Ainaži-Valka-Izborska. 10. jūnijā tika noslēgts pamiers uz 8 dienām un sākās sarunas starp naidīgajām pusēm.

Tā kā arī Sabiedroto vidū nebija vienprātības (ASV pārstāvis V.Grīns uzskatīja prasības par pamatotām, ka Igaunijas armijai jāatstāj Latvijas teritoriju, savukārt Lielbritānijas pārstāvis H.Gofs pastāvēja uz to, ka Latvijas zemessardzei jāatkāpjas uz dienvidiem no Cēsīm, nododot Ziemeļlatviju Igaunijas pārziņā), 19. jūnijā sākās Dzelzsdivīzijas virzīšanās Limbažu virzienā. Notika pirmā tās sadursme ar Igaunijas armijas 9. kājnieku pulku. 20. jūnijā sākās Straupes kaujas. Dzelzsdivīzija ieņēma Lielstraupi, bet 21. jūnijā agri no rīta Latvijas zemessardzes vācbaltu daļas straujā triecienā salauza Ziemeļlatvijas brigādes 2. Cēsu kājnieku pulka un Igaunijas armijas 3. kājnieku pulka aizsardzību, pārraujot tur frontes līniju un pēcpusdienā tuvojoties Mūrmuižai. Uzbrukumu Lodes dzelzceļa stacijas virzienā Igaunijas armijai izdevās apturēt.

Literatūra par šo tēmu

• Latvijas Brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999., 93.-97. lpp. ISBN 9984-00-395-7
• Peniķis Mārtiņš. Latvijas atbrīvošanas kaŗa vēsture. / Peniķis Mārtiņš – Rīga, 1938. (1961., 2005.)
• Aleksandrs Kalējs, Aleksandrs Plensners. Mūsu armija: tapšanā, valsts izcīnīšanā un tagadējos sasniegumos. – Golts un Jurjāns: Rīga, 1929. – 177 lpp.
• Plensners Aleksandrs. Latvijas atbrīvošanās. – Rīga, 1929.
• Radziņš Pēteris. Latvijas atbrīvošanas karš : 1918.-1920. – Rīga, 1921.(1990., 2005.)
• Vārpa Igors. Latviešu karavīrs zem sarkanbaltsarkanā karoga: No pirmajām pašaizsardzības rotām līdz vienotai Latvijas armijai. – Rīga, 2008.
• Lāčplēša gara mūžīgums : Latvju Varoņu gaitas : Brīvības cīņu chrestomatija. / red. Fr[icis] Virsaitis - Literatūra: Rīga, 1938. - 266 lpp.
• Bērziņš P. Latvijas brīvības cīņas 1918-1920. – Rīga, 1928.