Ungārijas karaliste

Ungārijas karaliste (lat. Regnum Hungaricum, un. Magyar Királyság) - XI gs. izveidojusies nomadu ungāru cilšu valsts Vidusdonavas līdzenumā (mūsdienu Ungārijas rietumos), kas pastāvēja laikā no 1001. līdz 1918. gadam (arī 1920.-1944.). Sākotnējā struktūra un organizācija veidojusies lielā Lielmorāvijas valsts ietekmē, ar kuru ungāru vadoņi aktīvi konfliktēja IX-X gs. mijā. 1001. gadā ungāru cilšu banu Ištvanu (997.-1038.) no Arpadu dinastijas pāvests atzina par karali un nosūtīja tam regālijas. Visai aktīvā militārā ekspansijā ungāri pakļāva Transilvāniju, Vojevodinu, slovāku un horvātu (Križivackas ūnija) ciltis. Sociālo eliti veidoja vadošie ungāri cilšu aristokrātijas klani, bet etniski visai raibā pavalstnieku masa sastāvēja no dienvidu slāvu ciltīm, un Panonijas līdzenumu migrējušiem hazāriem (iespējams), polovciem u.c. ciltīm. Pēc relatīva uzplaukuma un stabilitātes laika, 1541.-1699. gadus Ungārijas karaliste pavadīja nemitīgos karos ar Osmaņu impēriju, līdz, neizturot tās spiedienu, pakļāvās Austrijas impērijai. 1867. gadā, noslēdzot personālūnijas līgumu, Ungārijas karaliste, saglabājot plašu autonomiju, kopā ar Austriju izveidoja t.s. Austroungārijas impēriju (no kuras izstājās 1918. gadā, valstij sabrūkot).

Skat. arī: lauksaimniecība viduslaikos

Literatūra par šo tēmu

• Viduslaiku vēsture. 2. daļa. Metodisks līdzeklis. / red. Grasmane I. - Mācību apgāds: Rīga, 1996. - 130 lpp. ISBN 99845-14-5