Ungārijas karaliste
Ungārijas karaliste (lat. Regnum Hungaricum, un. Magyar Királyság, kr. королевство Венгрия) - XI gs. izveidojusies nomadu ungāru cilšu valsts Vidusdonavas līdzenumā (mūsdienu Ungārijas rietumos), kas pastāvēja laikā no 1001. līdz 1918. gadam (arī 1920.-1944.). Sākotnējā struktūra un organizācija veidojusies lielā Lielmorāvijas valsts ietekmē, ar kuru ungāru vadoņi aktīvi konfliktēja IX-X gs. mijā. 1001. gadā ungāru cilšu banu Ištvanu (997.-1038.) no Arpadu dinastijas pāvests atzina par karali un nosūtīja tam regālijas. Visai aktīvā militārā ekspansijā ungāri pakļāva Transilvāniju, Vojevodinu, slovāku un horvātu (Križivackas ūnija) ciltis. Sociālo eliti veidoja vadošie ungāri cilšu aristokrātijas klani, bet etniski visai raibā pavalstnieku masa sastāvēja no dienvidu slāvu ciltīm, un Panonijas līdzenumu migrējušiem hazāriem (iespējams), polovciem u.c. ciltīm. 1240. gados uz īsu brīdi nonāca vasaļatkarībā no Mongoļu impērijas. Pēc relatīva uzplaukuma un stabilitātes laika, XIV-XVI gs. Ungārijas karaliste pavadīja nemitīgos karos ar Osmaņu impēriju, līdz 1526. gadā kaujā pie Mohačas tika pilnībā sagrauta. Lielākā daļa karalistes teritorijas nonāca Portas varā, ziemeļu un rietumu teritorijas pakļāvās Habsburgu dinastijai, savukārt austrumos Transilvānijas bans Janošs Zapolai līdz 1571. gadam dēvēja sevi par "Ungārijas karali", līdz Špeijeras miera līgumā atteicās no pretenzijām uz troni par labu imperatoram Maksimilianam II. Karalistes teritorija pamazām tika atgūta, Sv. Romas impērijai atņemot osmaņiem zemes. 1867. gadā, noslēdzot personālūnijas līgumu, Ungārijas karaliste, saglabājot plašu autonomiju, kopā ar Austrijas impēriju izveidoja t.s. Austroungārijas impēriju (no kuras izstājās 1918. gadā, tai sabrūkot).
Skat. arī: lauksaimniecība viduslaikos
Literatūra par šo tēmu
- Viduslaiku vēsture. 2. daļa. Metodisks līdzeklis. / red. Grasmane I. - Mācību apgāds: Rīga, 1996. - 130 lpp. ISBN 99845-14-5
