Mongoļu impērija

No ''Vēsture''
Versija 2015. gada 10. septembris, plkst. 05.20, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums) (Resursi internetā par šo tēmu)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
impērijas teritorija 1227. gadā

Mongoļu impērija (mong. Йекэ Монгол Улус - Dižā Mongoļu valsts) - nekonkrēts apzīmējums XIII gs. Eirāzijas lielākajā daļā izveidotam nomadu valstisku veidojumu kopumam, kas radās mongoļu cilšu konsolidēšanās procesā un turpmāko karagājienu rezultātā. Kā reāla nomadu impērija šāds valstisks veidojums pastāvēja 1211.–1271. gados: 1206. gadā senmongoļu hans Temudžins, pakļāvis vairākas kaimiņu tautas, pasludināja impērijas izveidošanu un lielajā kurultajā tika ievēlēts par visu mongoļu valdnieku - kāpa tronī ar jaunu vārdu un titulu kā "Čingis-hans". 1211. gadā tika pieņemts impērijas oficiālais nosaukums: Jeke Mongol ulus (1211.–1271.), ar galvaspilsētu Karakorumu. Aptuveni 50 gadu laikā mongoļu armija iekaroja lielāko daļu sauszemes no Klusā okeāna līdz Vidusjūrai. Sava uzplaukuma laikā tā aizņēma vairāk nekā 33 miljonu km² Eirāzijas teritorijas un plešoties no Klusā okeāna līdz Melnajai jūrai, tā kļūstot par teritoriāli lielāko valsti cilvēces vēsturē. Administratīvi tika sadalīta 4 autonomās daļās, par katras vietvaldi ieceļot vienu dēlu:

  • Lielā hana uluss (Ķīna, Tibeta, Mongolija, Koreja, Austrumsibīrija);
  • Džuči uluss jeb Zelta orda (no Irtišas upes austrumos līdz Donavai rietumos);
  • Hulagu uluss jeb Ilhanu valsts (no Amudarjas upes ziemeļos līdz Indijas okeānam dienvidos, un līdz Eifratai un Dienvidkaukāzam ziemeļrietumos);
  • Čagataja uluss jeb Maverannahra (teritorija starp Sirdarju un Amudarju, - Septiņupe, Austrumturkestana)

De jure tā bija vienota milzu impērija (teritoriālā ziņā lielākā valsts cilvēces vēsturē) ar vienu valdnieku, vienu likumdošanu, administratīvo struktūru, valūtu, valsts pastu, nodokļu un muitas sistēmu. De facto tā bija 4 suverēnu un ne vienmēr savstarpēji draudzīgu valstu federācija, kurās kā vietvalži valdīja čingisīdi, un kuras imperatoram pakļāvās visai nosacīti (Ķīnas historiogrāfijā - un daudzu citu valstu zinātnieku vidū, kur pārņemts šis princips - pieņemts tikai pārējās mongoļu iekarotās teritorijas ārpus Juaņu impērijas Ķīnas zemēm dēvēt par "Mongoļu impēriju", kaut de iure tās bija pakļautas Juaņu impērijai kā provinces, vēlāk kā vasaļvalstis).

1229. gadā lielajā kurultajā par hanu un imperatoru ievēlēja Čingishana trešo dēlu Ugedeju (1187.-11.11.1241.; lat. Occadai, mong. Ogodei, tjurk. Oktai, ķīn. Taidzun, imperatora vārds Inveņhuandi). Viņa laikā impērija turpināja ekspansiju, pabeidzot Dzjiņ impērijas un Centrālāzijas iekarošanu, kā arī pakļaujot Koreju un Austrumeiropu līdz Donavas grīvai. Veicināja tirdzniecības attīstību.

1246. gadā par hanu un imperatoru ievēlēja mirušā Ugedej-hana dēlu Gujuku (1205.-1248.; lat. Cuiuc, Kuiuk, Gog haam, Ken-han, arm. Giug-han, ķīn. Guiju, imperatora vārds Din-dzun, Dzjaņpin-huandi). Kāpis tronī, pieņēma titulu “dalai-han”. Kristietis un kristīgās baznīcas aizgādnis. Atsāka mongoļu ekspansiju Dienvidķīnā.

1251. gadā par hanu un imperatoru ievēlēja Tuluja dēlu Munke (1208.-11.08.1259.; tjurk. Mengu, mong. Monke-hagan, pers. Mengu-kaan, ķīn. Menge, imperatora vārds Sjaņ-dzun). Viņa laikā impērija turpināja ekspansiju, iebrūkot Dienvidķīnas Sun impērijā, iekarojot Irānu un Abasīdu kalifātu mūsdienu Irākā.

1260. gadā divos dažādos kurultajos, kurā nevienā nebija kvoruma, ievēlēja divus hanus un imperatorus – Tuluja dēlus Hubilaju (karavadoņu kurultajā Ķīnā) un Arig-Bugi (impērijas aristokrātijas kurultajā Mongolijā). Četrus gadus ilgušajā pilsoņu karā uzvarēja Hubilaj-hans (23.09.1215.-18.02.1294.; tjurk. Kublai, mong. Sečen-han, ķīn. Hubile, imperatora vārds Šidzu). 1271. gadā viņš nomainīja impērijas nosaukumu, tās vietā pasludinot Juaņu impērijas nodibināšanu ar galvaspilsētu Hanbaliku (mūsd. Pekina), savukārt mūsdienu Mongolijas teritorija no centra kļuva par vienu no provincēm. Mongolija kļuva par vienu no impērijas provincēm. Viņa valdīšanas laikā mongoļi mēģināja iekarot Japānu un Dienvidaustrumāziju (Annamu un Čampu mūsdienu Vjetnamā un Kambodžā, Mjenu valsti mūsdienu Mjanmā jeb Birmā, Javas salu, Malajas arhipelāgu). Vairākas Dienvidindijas valstis un Ceilona atzina sevi par Juaņu impērijas vasaļiem. Šajā laikā tika iedibināti atsevišķi valsts kancelejas budisma, daoisma, islama, kristietības un konfuciānisma departamenti. Kā oficiālas reliģijas, impērija atzina arī jūdaismu un maniheismu. Mongoļu autohtonais šamanisms, kā arī Tibetas un Kašmiras maģijas kulti bija populāri daļā imperatora galma, bet plašāk sastopami nebija.

Politiski impērija de facto sašķēlās, kad 1269. gada kurultajā pie Talasas upes Zelta ordas valdnieks Mengu Timurs, Čagatja ulusa valdnieks Baraks un Ugedeja ulusa valdnieks Kaidu noslēdza savienību un pasludināja sevi par haniem, atzīstot Hubilaju tikai par morālu autoritāti.

1368. gada, kad Ķīnā sacelšanās rezultātā Juaņu dinastijas vara tika gāzta, nodibināta Minu dinastija un impērija, bet pēdējais mongoļu imperators Togan Temur’s ar galmu bēga uz Mongoliju. Mongoļu mēģinājumi turpmākajās desmitgadēs atgūt zaudēto un atjaunot Juaņ impēriju bija neveiksmīgi. Mongoliju pārņēma iekšējās jukas un čingisīdu cīņa par varu, ko retumis pārtrauca kāds spēcīgāks hans, līdz 1412. gadā centrālo Mongoliju iekaroja oiratu valdnieks Mahamu. Nopietns mēģinājums atjaunot zudušo mongoļu impēriju bija laikā no 1491. līdz 1583. gadam, kad mongoļu Dajan-hans un tā mantinieki veiksmīgi atguva lielāko daļu Mongolijas un atspieda oiratus uz rietumiem, sekmīgi karoja ar Min dinastiju. Pēdējo mongoļu lielo hanu Ligdan’u no troņa gāza un tā valsti iekaroja mandžūri 1643. gadā, izveidojot Ķīnas un Mongolijas teritorijā Ciņ impēriju. Pēdējais mēģinājums atjaunot mongoļu valsti bija XVII gs. otrajā pusē, kad rietummongoļi, izveidojuši Kašgaras hanisti, sāka ekspansiju uz austrumiem un iekaroja Tibetu un centrālo Mongoliju. XVIII gs. mandžūru Ciņ impērija kopā ar austrummongoļiem korčiniem tos sakāva, bet 1758. gadā Kašgaru pievienoja impērijai. Mongoļi, sadrumstaloti sīkos hanu ulusos, tā arī palika Ciņu impērijas vasaļi, bet Mongolija tāpat kā Tibeta – impērijas protektorāts līdz pat 1912. gadam.

Skat. arī: Mongoļu impērijas armija, bilikas, jasa

Literatūra par šo tēmu

  • Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. Valters P. - Divergens: Rīga, 2001., 62. lpp.

  • Grousset René. The Empire of the Steppes: A History of Central Asia. / Trans. Naomi Walford. - Rutgers: New Jersey, 1970. ISBN 0-8135-1304-9

  • Христианский мир и "Великая Монгольская империя" : материалы францисканской миссии 1245 года / критический текст, пер. с лат. "Истории Тартар" брата Ц. де Бридиа, С. В. Аксенова, А. Г. Юрченко. - СПб. : Евразия, 2002. - 477 с.

Resursi internetā par šo tēmu