Pareizticība

No ''Vēsture''
Versija 2016. gada 28. novembris, plkst. 11.38, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums)
(izmaiņas) ← Senāka versija | skatīt pašreizējo versiju (izmaiņas) | Jaunāka versija → (izmaiņas)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Pareizticība jeb Austrumu Pareizticīgā (Ortodoksālā) Baznīca - 14 autokefalu (patstāvīgu) kristietības Baznīcu grupa, kas ir saglabājusi nosacītu teoloģiski doktrinālo vienotību, taču nav vienota strukturāli, t.i., tai nav vienota administratīvi autoritatīva centra, - galvenie ir Konstantinopoles, Aleksandrijas, Antiohijas un Jeruzalemes patriarhāti (sākotnēji - metropolijas). Par ticības avotiem atzīst Svētos rakstus (Veco un Jauno Derību) un Svēto tradīciju: septiņu ekumēnisko koncilu, kā arī vietējo koncilu lēmumus, savus liturģiskos tekstus, baznīcas tēvu sacerējumus. Lielākā daļa pareizticības Baznīcu turas pie t.s. Konstantinopoles liturģijas (grieķu rita), "bizantiskās" dziedāšanas u.tml.

Konstantinopoles ekumeniskais patriarhāts ir pareizticīgo visaugstākais sēdeklis, tas nosacīti ir arī visas pasaules pareizticīgo centrs (nosacīti tāpēc, ka pareizticībai raksturīgāks nevis universālisms, bet norobežošanās nacionālajās Baznīcās). Ekumeniskais patriarhs ir „primus inter pares” – „pirmais starp līdzīgajiem” attiecībā uz citiem pareizticīgo patriarhiem. Konstantinopoles primass iemieso sevī pareizticīgo vienību un koordinē to darbību.

Ģeogrāfiski aptver Austrumeiropu, Balkānus, Levanti, DIenvidkaukāzu, Sīriju, Irāku. Pareizticības dogmatikas un baznīcas organizācijas pamati veidojās laikā no II līdz VIII gs. (nozīmīgākie bija pareizticīgās baznīcas tēvi: Atanasijs, Basilejs Lielais, Jānis Zeltamute (Hrīsostoms), Damaskas Jānis, Nazianzes Grēgorijs u.c.), kā arī koncili Efesā (431) un Halkēdonā (451), kas tika sasaukti, lai precizētu mācību par Kristus dievišķo un cilvēcisko dabu.

Terminu „ortodoksāls” sāka lietot V gadsimta grieķu kristieši, lai atšķirtu kanonisko ticību no herēzēm, bet par ortodoksālām jeb pareizticīgām sevi sāka dēvēt virkne Austrumu Baznīcu pēc tam, kad V gadsimtā atšķēlās monofizītu kustība. Atšķirīgu traktējumu attīstību noteica arī apstāklis, ka Bizantija bija daudz vairāk pārmantojusi sengrieķu kultūras tradīcijas, un kā klasiskās izglītības daļa tās bija sastopamas vēl ilgi. Tādēļ arī pareizticībā vairāk ienāca grieķu pasaules uztvere, piemēram, uzskats par Dieva klātbūtni pasaulē pareizticībā tika traktēts kā Dieva iemiesošanās Kristū un Baznīcā kā Kristus turpinājumā. Nopietnākas atšķirības liturģijā un dogmatikā sāka parādīties, politiski sabrūkot Romas impērijai un sadaloties Rietumromas un Austrumromas daļās, zināmā mērā izolējot kristietības centrus austrumos un rietumos vienu no otra. Tās veicināja arī vairāki teoloģiski faktori, piemēram, Rietumu baznīcas tēvu jau no 589. gada Nīkajas ticības apliecībā iekļautā piebilde, ka Svētais Gars iziet ne tikai no Tēva, bet arī no Dēla (filioque – “un Dēla”), kuru Konstantinopoles patriarhs nosodīja. Bez tam Konstantinopoles patriarhs kategoriski noraidīja dogmatu, ka Romas pāvests ir Baznīcas augstākā autoritāte (patriarhs 876. gadā to pasludināja par maldu mācību). Pēc Nīkajas II koncila 787. gadā, Baznīcas Austrumu virzienos tika noliegts kulta celtnēs izmantot skulptūras, ko plaši izmantoja Rietumos, kādu laiku bija aizliegtas arī svētbildes. Šīs un daudzas citas pretrunas noveda pie 1054. gada Lielās shizmas, kas sašķēla līdz tam de iure vienoto kristietību Austrumu un Rietumu Baznīcās. Teoloģijā ievērojamākās atšķirības no Rietumu kristietības ir jautājumā par Svētā Gara vietu teoloģijā (filioque strīds: pareizticīgie uzskata, ka Dieva Trīsvienības trešā persona – Svētais Gars – iziet tikai no Dieva Tēva), iedzimtā grēka traktējumu, sv. Marijas miesisko Debesīs uzņemšanu, Baznīcas hierarhiju (pāvesta vieta un loma), ka nemaldīga ir visa Baznīca, nevis tikai tās galva.

Mūsdienu Latvijas teritorijā pareizticības misionāri un pirmie neofīti Jersikā, Koknesē un Tālavā parādījās XI gs. Nedaudzās draudzes bija Polockas arhibīskapu aizgādībā. No Rīgas maģistrāta grāmatām zināms, ka XIV g. Rīgā bija pareizticīgā Sv. Nikolaja baznīca un konvents Aldaru ielas rajonā. Vēlākajos gadsimtos tās izplatība norisa Krievijas Pareizticīgās Baznīcas pakļautībā. 1836. gada 14. septembrī tika nodibināts Pleskavas bīskapijas Rīgas vikariāts. 1843. gadā Pleskavas Garīgajā seminārā sāka mācīt latviešu valodu. 1847. gadā Rīgā tika atvērta pareizticīgo “Latviešu garīgā skola”. Tajā pašā gadā sākās baznīcas grāmatu tulkošana latviešu valodā. 1848. gadā bija 33 pareizticīgo latviešu draudzes. Pēc Krievijas impērijas sabrukuma nodibinoties Latvijas Republikai, Maskavas patriarhs Tihons ar savu lēmumu nr. 1026 atzina autokefalas Latvijas Pareizticīgās Baznīcas izveidošanu.

Skat. arī: katolikoss, Krievijas Pareizticīgā Baznīca, Vecticībnieki, Koptu Pareizticīgā Baznīca, Etiopijas Pareizticīgā Baznīca, Grieķijas Pareizticīgā Baznīca, Gruzijas Pareizticīgā Baznīca, Sīrijas Pareizticīgā Baznīca u.c.

Literatūra par šo tēmu

  • Pareizticība. // Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 309. lpp.
  • Georgijs Florovskis. Austrumu Baznīcas tēvi. - Latvijas Kristīgā Akadēmija: Jūrmala, 2009. - 471 lpp. ISBN Z574618804
  • Austrumu ortodoksālā Baznīca. // Lenglija Mairtla. Pasaules reliģijas. - Zvaigzne ABC: Rīga, 1997. - 96 lpp.
  • Baiba Pazāne. Vidzemes latviešu pareizticīgo draudžu dzīve 1941.–1944. gadā. // Latvijas arhīvi. 2010. Nr.1. 183.-224. lpp. ISSN 1407-2270
  • Baiba Pazāne. Vācu okupācijas vara un pareizticīgā Baznīca Latvijā. 1941.–1944. gads. // Latvijas arhīvi. 2010. Nr.2. 165.-204. lpp. ISSN 1407-2270

Resursi internetā par šo tēmu