Bēkons Frānsiss

No ''Vēsture''
Versija 2009. gada 23. februāris, plkst. 10.56, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Sers Frānsiss Bēkons, Olbanas vikonts, Verulemas barons (angl. Sir Bacon Francis, Lord Verulam and Viscount St. Alban’s, 1561.-1626.) - filosofs, rakstnieks, politiķis, dabaszinātnieks. Zinātniskuma kā metodes izveidotājs. Dzimis 1561. gada 22. janvārī Londonā. Tēvs - sers Nikolass Bēkons, lords Lielā zīmoga glabātājs. Pamatizglītību ieguva mājas apstākļos, pēc tam studēja jurisprudenci Kembridžas universitātes Trīsvienības (Trinity) koledžā. 1576.-1579. gados Anglijas diplomātiskās misijas ierēdnis Parīzē, 1579. gadā pēc tēva nāves atgriezās Anglijas karalistē, kur strādāja kā jurists. 1584. gadā kļuva par Parlamenta kopienu palātas deputātu, strauji pārgāja no opozīcijas pozīcijā un strikti atbalstīja karalienes Elizabetes I politiku (1586. gadā atbalstīja Skotijas karalienes Marijas Stjuartas juridiski apšaubāmo sodīšanu ar nāvi u.c.). Zaudējis karalienes simpātijas (iebilda pret likumu par papildus nodokļiem, lai segtu finanšu zaudējumus 1593. gada karā ar Spāniju), ap 1591. gadu kļuva par karalienes favorīta Eseksas grāfa favorītu, kurš uzdāvināja Bēkonam lauku īpašumu, taču, tikko grāfs krita nežēlastībā pēc 1601. gada apvērsuma mēģinājuma, bija viens no pirmajiem, kas publiski apsūdzēja savu bijušo aizbildni valsts nodevībā. Bēkona politiķa karjera sākās 1603. gadā līdz ar Džeimsa I kāpšanu tronī, kad karalis viņu iesvētīja par bruņinieku. 1606. gadā apprecējās četrpadsmit gadus veco tirgotāja meitu Alisi Berhemu. Ieņēma virkni augstu amatu valsts pārvaldē: karaliskais advokāts, no 1607. gada augstākais karaliskais juriskonsults, 1613. gadā kļuva par virprokuroru (attorney general). Karjeras virsotnes sasniedza pēc 1614. gada, kad karalis Džeimss I atlaida parlamentu un pārvaldīja valsti ar uzticamu ierēdņu palīdzību, no kuriem viens bija Bēkons: 1616. gadā viņš kļuva par karaļa Slepenās padomes locekli, 1617. gadā - par lordu lielā zīmoga glabātāju, 1618. gadā - par lordu kancleru un, saņēmis Verulemas barona titulu, kļuva par karalistes pēru. 1621. gadā iecelts par Sentolbanas vikontu. 1621. gadā sasauktais Parlaments viņu apsūdzēja korupcijā, tiesāja un uz visiem laikiem padzina no valsts dienesta (no ieslodzījuma Bēkonu paglābusi tikai paša karaļa iejaukšanās). Atlikušo mūža daļu viņš pavadīja savos ārpilsētas īpašumos, nodarbojoties ar literatūru un zinātni. Miris Haigeitā 1626. gada 9. aprīlī. Savu pirmo rakstu krājumu - "Tikumu un politiskie eksperimenti un padomi", - Bēkons izdeva 1597. gadā (10 esejas), ko vēlāk turpināja papildināt (1625. gadā krājumā bija jau 58 esejas). 1605. gadā iznāca viņa traktāts "Par dievišķo un cilvēcisko zināšanu nozīmi un panākumiem", bet 1620. gadā izdeva "Jauno organonu", kas bija iecerēts kā traktāta "Lielā zinātņu atjaunošana" otrā daļa. 1623. gadā dienas gaismu ieraudzīja "Lielās zinātņu atjaunošanas" pirmā daļa "Par zinātņu vairošanas vajadzīgumu". Bez tam šajā laikā tapa virkne literāru darbu - dzejoļi, esejas, - kā arī filosofiskās utopijas žanrā sarakstītā "Jaunā Atlantīda" (sarakstīts 1614. g., publicēts 1627. g.), u.c. filosofiskus un vēsturiskus apcerējumus ("Domas un novērojumi", "Par seno gudrību", "Par debesīm", "Par iemesliem un sākumu", "Vēju vēsture", "Dzīvības un nāves vēsture", "Henrija VII valdīšanas vēsture" u.c.).

Darbi:

  • The Essayes or Counsels, Civill and Morall (1597.)
  • Of the Proficience and Advancement of Learning, Divine and Humane (1605.)
  • De Sapientia Veterum (1609.)
  • Novum Organum (1620.)
  • Historie of the Raigne of King Henry the Seventh, (1622.)
  • De Dignitate et Augmentis Scientiarum (1623.)
  • The New Atlantis (1627.)

Literatūra

  • Wolfgang Krohn. Francis Bacon. - C.H. Beck, München, 2006, ISBN 3406541135

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Bēkons_Frānsiss&oldid=11751"