Bēkons Rodžers

Rodžers Bēkons (angl. Roger Bacon, ~1214.~1294.) - franciskāņu mūks, teologs, filosofs sholastiķis, dabaszinātnieks. Dzimis ap 1214. gadu Anglijas karalistē, netālu no Ilčesteras (Ilchester) Somersetā (Somerset), bruņinieka ģimenē, kas daudz cieta Henrija III valdīšanas gados (daudzi dzimtas locekļi krita sadursmēs, citi izraidīti no karalistes). Izglītību Rodžers guva Oksfordas (Oxford) universitātē (drošu ziņu par to nav). 1233. gadā iestājies franciskāņu klosterī un jau nākamajā vai aiznākamajā gadā tika nosūtīts papildināt zināšanas Parīzes universitātē, kur tai laikā plauka zinātnisko disputu kultūra, no vienas puses uzstājoties tādiem dominikāņu dižgariem kā Alberts Lielais un Akvīnas Toms, savukārt franciskāņu filosofus vadīja Hales Aleksandrs. Parīzē Bēkons saņēma filosofijas doktora grādu. Ap 1250. gadu atgriezās Oksfordas universitātē nu jau kā pasniedzējs. Ap 1256. gadu uzņemts franciskāņu ordenī kā pilntiesīgs brālis. Ap 1257. gadu, apsūdzēts melnās maģijas un buršanās piekopšanā, pēc ordeņa vadītāja Bonaventuras rīkojuma Bēkons tika atstādināts no darba universitātē un nosūtīts un dzīvi klosterī Parīzes pievārtē, kur pavadīja turpmākos 10 gadus. 1267. gadā Bēkons pēc pāvesta Klementa IV lūguma apkopoja un nosūtīja uz Romu savus darbus, bet 1268. gadā atgriezās pasniedzēja darbā Oksfordā. 1278. gadā ordeņa vadība atkal uzsāka izmeklēšanu, atsauca no darba universitātē un ieslodzīja vieninieka cellē klosterī (šī informācija parādās simts gadus vēlāk Chronica XXIV Generalium Ordinis Minorum 1370. gadā, t.i. to nevar uzskatīt par precīzu un drošu avotu). 1262. gadā dienas gaismu ieraudzīja pēdējais viņa traktāts "Compendium syudii theologiae". Kad un kur Rodžers Bēkons miris, nav zināms, taču kā ticamāko pieņem 1294. gadu. Savos darbos izteicis virkni šī laika zinātnes un tehnikas līmenim neraksturīgu drosmīgu minējumu, propanēja uz eksperimentiem un matemātiskiem aprēķiniem pamatotu izziņu. Kā lielākā daļa tā laika ļaužu, ticējis maģijai, astroloģijai, nākotni vēstījošām zīmēm, pāris savos pētījumos pieskāries arī alķīmijai. Pētīja salpetra īpašības un atklāja vairākus tā degošus maisījumus (viņa dotais apraksts neļauj apgalvot, kā tas izplatīts daiļliteratūrā, ka būtu izdevies atklāt šaujampulveri, kurš jau bija zināms musulmaņu pasaules zinātnē). Visai interesanti bija Bēkona eksperimenti optikā, pēc arābu parauga veidojot palielināmā stikla lēcas, taču spriežot pēc apraksta, līdz teleskopa izgudrošanai viņš nebija ticis. Viņš pārbaudīja Aristoteļa domu, ka tā kā varavīksne vienmēr novērojama Saulei pretējā debess pusē, tā patiesībā ir Saules atspulgs mākoņos, pie tam šis atspulgs parādās noteiktā leņķī (kas arī ir par iemeslu varavīksnes lokveida formai) - acs redz varavīksni noteiktā konusā, kura virsotnē atrodas paša novērotāja acs, - Bēkons pirmais izmērīja šī konusa leņķi un konstatēja, ka galvenā varavīksne vienmēr redzama apmēram 420° leņķī, bet sekundārā, kas arī dažreiz novērojama, - apmēram 500° leņķī. Savā darbā “Opus majus” (1268.) pviņš piemin arī Livoniju, kritizējot no Baznīcas un franciskāņu viedokļa aplamo Teitoņu ordeņa rīcību, pievēršot neticīgos Kristum “ar ieroču spēku, bet ne ar svētuma sirsnību”. Veltot lielu vērību "pieredzes mācībai", Bēkons savos uzskatos par zināšanu mērķi un nozīmi izrādījās pat tuvāks musulmaņu domātājiem (Al Kindi, Ar Razi, Averoesam, Avicennam u.c.) nekā sholastiem. Jautājumā par universālijām ieņēma mērena reālisma pozīcijas uzskatot, ka vispārējais (filosofijas sfēra) tomēr sastāv no atsevišķām jomām un fenomeniem, kas objektīvi pastāv un ir izzināmi caur pieredzi. Nošķīra vairākus pieredzes veidus: ārējo pieredzi, ko iegūst ar jutekļu palīdzību, iekšējo pieredzi, vērstu garīgās būtības apguves virzienās (interpretējamu Augustīna garā kā atklāsmi) un pirmpieredzi, kuru Dievs devis Baznīcas Tēviem. Izziņa nav iespējama bez ticības svētības, jo galu galā pati absolūto zināšanu esence slēpjas Svētajos Rakstos. Muļķības iemesli pēc Bēkona domām slēpjas nekritiskā nepamatotu autoritāšu pieņemšanā, neizglītotā pūļa spriedumu un paradumu ietekmē, paša muļķības slēpšanā zem erudīcijas (uzkrāto faktu gūzmas) maskas, necenšoties kļūt gudrākam, t.i. ne tikai zināt, bet arī izprast. Domāja, ka cilvēkam tieksme pēc zināšanām ir iedzimta, taču apjēgt tas var tikai tik daudz, cik Dievs uzskatīs par vajadzīgu viņam ļaut. Cenšoties raudzīties uz zinātni kā uz vienotu veselumu, centās apvienot vienā sistēmā matemātiku, fiziku (optiku, astronomiju, alķīmiju, medicīnu) un ētiku. Pretstatīja matemātiku kā "dabisko" loģiku (kas iedzimta cilvēka prātam) "iemācītajai" loģikai (sholastikai), kuru viņš asociēja ar gramatiku. Iestājās par teoloģijas reformu, jo "zināšanu garīdzniekiem" - teologiem, - jātiecas atjaunot Evanģēlijos doto patieso, kanonisko dievišķās atklāsmes jēgu. Visai asi kritizēja sholastiskās filosofijas autoritātes, lielākās daļas teologu neizglītotību un neuzskatīja par nosodāmu izmantot pagāniskās filosofijas uzkrātās zināšanas. Deduktīvā strukturēšana un matemātiskās domāšanas akcentēšana ļāva viņam būt par zinātniskās domas paraugu visai Eiropas zinātniskajai domai. Nevar apgalvot, ka Bēkons nāktu klajā ar ko kardināli jaunu, taču viņa devums iesīkstējušās sholastiskās domas sašūpošanā un antīkās filosofijas mantojuma pārskatīšanā ir nenoliedzams. Arī tīri kvantitatīvi viņa paveiktā apjoms ir visai iespaidīgs un liels daudzums Bēkona darbu vēl joprojām ir rokrakstā.

Publicētie darbi:

Speculum alchimоae (1541. g., tulkots angļu valodā 1597. g.)
De mirabili potestate artis et naturae (1542. g., tulkots angļu valodā 1659. g.)
Libellus de retardandis senectutis accidentibus et sensibus confirmandis (1590. g., tulkots angļu valodā kā Cure of Old Age 1683. g.)
Medicinae magistri D. Rog. Baconis anglici de arte chymiae scripta (1603. g., vairāku neliela apjoma darbu - Excerpta de libro Avicennae de Anim a, Brè ve Breviarium, Verbum Abbreviatum, - apkopojums, kuru nobeidz īpatna piezīme: "Ipse Rogerus fuit discipulus Alberti!")
Tractatus trium verborum et speculum secretorum
Opus majus ad Clementem IV (1733.)
- Specula mathematica (Opus majus 4. daļa)
- Perspectiva (1614. g., - Opus majus 5. daļa)
Opera hactenus m è dita" (1859. g., ietvēra "Opus tertium", "Opus minus", "Compendum studu philosophiae" un "De secretis operibus naturae").

Literatūra

Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 46. lpp.
Dunsdorfs E. Rodžers Bēkons un viņa stāsts par Latviju. / Zīle. - Daugava, Stokholma, 1965.

Little A.G., Roger Bacon’s life and works. - Oxford, 1914
Easton S.C., Roger Bacon and his search for a universal science. - Oxford, 1952
Clegg Brian. The First Scientist: A Life of Roger Bacon. - Constable & Robinson, 2003; ISBN 0-7867-1358-5.
Easton Stewart C. Roger Bacon and his Search for a Universal Science. - Columbia University Press, New York, 1952
Roger Bacon and the Sciences: Commemorative Essays, Studien und Texte zur Geistesgeschichte des Mittelalters. / Hackett, Jeremiah, ed. - Brill, Leiden, 1997; ISBN 90-04-10015-6
Lindberg David C. Science as Handmaiden: Roger Bacon and the Patristic Tradition. / The Scientific Enterprise in Antiquity and the Middle Ages. - University of Chicago Press, Chicago, 2000; ISBN 0-226-74951-7

Трахтенберг О.В., Очерки по истории западноевропейской средневековой философии. - Москва, 1957

Heck E., Roger Bacon. - Bonn, 1957
Hans Bauer. Der wunderbare Mönch. - Koehler & Amelang, Leipzig, 1963
Mara Huber-Legnani. Roger Bacon, Lehrer der Anschaulichkeit. - Hochschulverlag, Freiburg, 1984; ISBN 3-8107-2195-6
Michael Kuper. Roger Bacon. Der Mann, der Bruder Williams Lehrer war. - Zerling, Berlin, 1996; ISBN 3-88468-059-5

Resursi internetā par šo tēmu

Bēkons Rodžers

Literatūra

Resursi internetā par šo tēmu

Navigācijas izvēlne

Apskates

Dalībnieka rīki

Navigācija

Meklēt