Čārlzs II, Anglijas karalis

No ''Vēsture''
Versija 2009. gada 11. marts, plkst. 11.31, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Čārlzs II
Charles II England and Scotland.png
valda 30.01.1649.-03.09.1651. (Skotijā)

29.05.1660.-06.02.1685. (Anglijā, Skotijā, Īrijā)

kronēšana 01.01.1651. (Skotijas karalis)

23.04.1661. (Anglijas un Īrijas karalis)

sieva konsorta Katrīna Bragansa
bērni nav
ārlaulības bērni lēdijai Margaritai de Karteretai:
  • Džeimss
lēdijai Lūcijai Valterai:
  • Džeimss Skots
lēdijai Elizabetei Kiligrevai:
  • Šarlote
lēdijai Katrīnai Pegei:
  • Čārlzs
  • Katrīna
lēdijai Barbarai Palmerei:
  • Anna
  • Čārlzs
  • Henrijs
  • Šarlote
  • Džordžs
  • Barbara
lēdijai Eleonorai Gvinai:
  • Čārlzs
  • Džeimss
lēdijai Luīzei de Kerualai:
  • Čārlzs Lenokss
karaliskais nams Stjuartu dinastija
tēvs Čārlzs I
māte Henrieta de Burbona
dzimis 29.05.1630.
miris 06.02.1685.

Čārlzs II Stjuarts (Charles the Second, by the Grace of God, King of England, Scotland, France and Ireland, Defender of the Faith, etc., 1630.-1685.) daiļliteratūrā arī Karls II vai Kārlis II - Skotijas karalis (1649.-1651., 1660.-1685.), Īrijas un Anglijas karalis (1660.-1685.), dēvēts arī par "jautro karali" (The Merry King). Citi tituli: Velsas princis (Prince of Wales), Skotijas princis un Lielais Stjuarts (Prince and Great Steward of Scotland), Rotsejas hercogs (Duke of Rothesay), Česteras grāfs (Earl of Chester), Karikas grāfs (Earl of Carrick), Renfrejas barons (Baron Renfrew), Islas lords (Lord of the Isles).

Titulatūras:

  • The Duke of Cornwall (29.05.1630.–05.1638.)
  • The Prince of Wales (05.1638.-30.01.1649.)
  • His Majesty The King (30.01.1649.-6.02.1685.) in Scotland: His Grace The King

Dzimis 1630. gada 29. maijā Sentdžeimsa pilī Londonā (St. James's Palace, London) karaliskajā ģimenē. Tēvs - karalis Čārlzs I, māte - Francijas princese Henrieta Marija (Henriette Marie, Anrī IV meita). Pilsoņu kara laikā 1642. gada 23. oktobrī piedalījās kaujā pie Edžhillas, bet 1645. gadā, 15 gadu vecumā, iecelts par Anglijas armijas virspavēlnieku cīņā ar dumpinieku ģenerāļa Tomasa Fervaksa karaspēku. Cietis sakāvi, 1646. gada aprīlī bēga uz Silli salām, pēc tam Džersijas salu Lamanša jūras šaurumā, līdz beigu beigās patvērumu rada Francijā. Pēc tēva nogalināšanas 1649. gadā skotu presbiteriāņi aicināja Čārlzu uz Skotiju, kur viņš ieradās ar saviem atbalstītājiem un algotņiem. Kaut arī Kromvels 1650. gada 3. septembrī viņu sakāva kaujā pie Danberas (austrumos no Edinburgas), Čārlzs 1651. gada 1. janvārī Skonē kronējās kā Skotijas karalis. Šī paša gada vasarā viņš iebruka Anglijā, taču 3. septembrī tika sakauts kaujā pie Vusteras. Karaļa ceļojums vienatnē cauri Parlamenta kontrolēto Angliju vien ir īsts piedzīvojumu romāns, kurā viņu no nāves daudzkārt glāba tikai laimīgs gadījums, ašā reakcija un spīts nepadoties, līdz viņš veiksmīgi nonāca Francijā. 1669. gada martā Anglijas Ilgais Parlaments akceptēja ideju par monarhijas iespējamu restaurāciju. Čārlzs nāca klajā ar t.s. Bredas deklarāciju (uzrakstīta un publiskota Holandes pilsētā Bredā), kurā postulēja savus nodomus un lomu valsts pārvaldē gadījumā, ja viņam tiks piedāvāts Anglijas tronis. Īpaši sasauktais Izlīguma Parlaments oficiāli piedāvāja Čārlzam atgriezties Anglijā. 1660. gada 26. maijā viņš ieradās Duvrā, bet 1661. gada 23. aprīlī kronējās kā Anglijas karalis Čārlzs II. Amnestēja visus tēva un dēla Kromvelu valdību locekļus, izņemot monarha slepkavas: visi Čārlza I nāvē vainīgie tika sodīti ar nāvi. Nākamajā gadā viņš apprecējās ar Portugāles infanti Katrīnu Bragansu. Laulībā bērnu nebija, ko Čārlzs kompensēja ar lielu skaitu ārlaulības bērnu (oficiāli par saviem atzina 14) no dažādām mīļākajām, kuru karalim netrūka. Pirmos gadus viņa valdību vadīja Klarendonas grāfs Edvards Haids, Čārlza audzinātājs trimdas gados. Taču 1667. gadā karalis novērsās no vecā kanclera, par saviem padomniekiem izvēloties Bekingemas hercogu un Arlingtonas grāfu, kā arī lordu Ešliju, lordu Klifordu un Loderdeilas hercogu (kurus tautā iesaukuši par "Kabalas" - Cabal, abreviatūra no to vārdu pirmajiem burtiem, - valdību). Tika sadalītas Parlamenta, karaļa un valdības kompetenču sfēras, Parlamentā izveidojās politiskās partijas - toriji un vigi. Parlaments kontrolēja karali un valdību, kontrolējot valsts finanses, līdz ar to naudas karaļa projektiem vienmēr bija par maz un nācās to meklēt arī ārpus valsts kases (pat saņemot subsīdijas no Francijas karaļa Luija XIV). Ārpolitikā Čārlzs bija viens no tiem nedaudzajiem Anglijā, kurš laikus paredzēja, ka nākotnē lielākās briesmas draud nevis no kādas svešas valsts iebrukuma, bet no holandiešu tirdzniecības flotes, kura var kļūt par monopolistu uz jūras. Tāpēc 1670. gadā tika noslēgta slepenā Duvras vienošanās ar Franciju (laikus paredzot, ka tā alternatīva var būt vienīgi franču-holandiešu savienība pret Angliju), kā arī par prioritāti izvirzīta Anglijas pārtapšana par jūras lielvalsti. Attiecības ar Parlamentu uzlabojās pēc 1674. gada, kad par kancleru tika iecelts lords Danbijs, 1679. gadā tika pieņemts Habea corpus act. Taču neraugoties uz to laikā no 1681. līdz 1685. gadam Parlaments netika sasaukts. Tā kā valsts piedzīvoja strauju ekonomisku uzplaukumu un plašu koloniālo ekspansiju, neapmierinātība ar šādu karaļa iekšpolitiku bija minimāla. Guļot jau uz nāves gultas, 1685. gada 6. februārī pārgāja katolicismā.


Priekštecis:
Čārlzs I 		Anglijas karalis
1660.-1685. 		Pēctecis:
Džeimss II


Literatūra

  • Abbott Jacob. History of King Charles the Second of England. - London, 1849
  • Harris Tim. Restoration: Charles II and his kingdoms, 1660–1685. - Allen Lane, London, 2005. ISBN 0713991917
  • Jones J. R. Charles II: Royal Politician. - London, 1987
  • Keay Anna. The Magnificent Monarch: Charles II and the Ceremonies of Power. - Hambledon Continuum, London, 2008. ISBN 9781847252258
  • Kenyon J. P, The Reign of Charles II. // Cambridge Historical Journal, XIII: 1957. 82–86
  • Miller John. Restoration England: the reign of Charles II. - Longman, London, 1985. ISBN 0582353963
  • Fraser Antonia. King Charles II. - Weidenfeld and Nicolson, London, 1979. ISBN 0297775715
  • Hutton Ronald. Charles II: King of England, Scotland, and Ireland. - Clarendon Press, Oxford, 1989. ISBN 0198229119
  • Miller John. Charles II. - Weidenfeld and Nicolson, London, 1991. ISBN 0297812149
  • Hallam Henry. The Constitutional History of England from the Accession of Henry VII to the Death of George II. - W. Clowes & Sons, London, 1855
  • Kenyon J.P. The Stuart Constitution 1603–1688. Documents and Commentary. - Cambridge University Press, Cambridge, 1986; ISBN 0521313279
  • MacLeod J. Dynasty the Stuarts, 1560–1807. - Hodder and Stoughton, London, 1999; ISBN 0340707674
  • Royle T. The British Civil Wars: The Wars of the Three Kingdoms, 1638–1660. - Little, Brown, 2004; ISBN 0312292937
  • Marita A. Panzer. Englands Königinnen. Von den Tudors zu den Windsors. - Piper Verlag, München, 2003, ISBN 3-492-23682-0
  • Eleanor Herman. Liebe im Schatten der Krone. Die Geschichte der königlichen Mätressen. - Fischer, Frankfurt/M., 2004, ISBN 3-596-15987-3
  • Charles Beauclerk. Nell Gwyn. Schauspielerin und Geliebte des Königs. - Osburg Verlag, Berlin, 2008; ISBN 978-3-940731-10-4

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Čārlzs_II,_Anglijas_karalis&oldid=13186"