Vietvaldis

Vietvaldis (kr. наместник) - atkarībā no konteksta:

1. Senajā Romā provinces pārvaldnieks - sākotnēji izlozes kārtībā, vēlāk imperatora iecelts kāds no konsuliem.
2. XII-XVII gs. kņaza iecelts pilsētas apgabala pārvaldnieks, apveltīts ar administratīvo, tiesu un militāro varu (amats pirmo reizi parādās XII gs., bet nostiprinās XIV gs. Sākot ar XVI gs. to loma un statuss mazinās, līdz amats tika likvidēts 1555.-1556. gadu reformu rezultātā.
3. Bīskapa iecelts tā diecēzes pilsētas apgabala pārvaldnieks, piemēram, Novgorodas bīskapa vietvaldis Vecladogā (kr. Старая Ладога).
4. 1775.-1796. gados imperatora iecelts administratīvi teritoriālās vienības (vietniecības) vadītājs ar augstāko tiesu, administratīvo un militāro varu Krievijas impērijā. Imperators Pāvils I likvidēja šo amatu, taču Aleksandrs I atjaunoja kā monarha pārstāvi (rangā vienāds ar ģenerālgubernatoru, vai vicekarali): 1815.-1974. gados Polijas caristē (Царство Польское), 1844.-1883. un 1905.-1917. gados Kaukāza vietvaldībā (Кавказское наместничество), 1903.-1905. gados Tālo Austrumu vietvaldībā (Наместничество Дальнего Востока).
5. Krievijas ziemeļu slengā roņu vai vaļu mednieku kuģa vai arteļa īpašnieks vai vadītājs.
6. Imperatora iecelts augstākais ierēdnis provincē Senajā Ķīnā.

Literatūra par šo tēmu

Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 99. lpp.