Vēstures pētīšanas metodes

Vēstures pētīšanas metodes - paņēmienu un principu (metožu) sistemātisks kopums vēstures materiālu un avotu teorētiskai analīzei, gūstot pēc iespējas objektīvāku un pamatotāku informāciju:

• Ģenēzes jeb aprakstošā metode: īpašības, cēloņus, pretrunas aplūko attīstībā, atspoguļojot procesu. Mīnusi: nav izteiktas metodoloģijas, neuniversāla, liela subjektīvisma iespēja, detaļu un faktu pārbagātība, kas var novest pie atkārtošanās. Grūti avienot ar citām metodēm. Neder, lai fiksētu kāda fenomena situāciju miera stāvoklī. Induktīva (no detaļām uz vispārīgo) un aprakstoša, nevis pētnieciska metode.
• Klasifikācijas metode: pēc iepriekš izveidotā plāna apkopojot un klasificējot materiālu pēc būtiskām pazīmēm - hronoloģiskā principa, alfabēta u.c., - katrs klasifikācijas veids parāda aplūkojamo informāciju no cita skatu punkta, atsedzot jaunus kvalitatīvos aspektus.
• Struktūru sistēmu metode: pētāmo fenomenu uztver kā sistēmu, noskaidrojot tās struktūru, funkcijas, pētāmā apjoma apakšējo robežu jeb mazāko elementu, t.i. faktiski modelējot elementu savstarpējo mijiedarbību un visas sistēmas mijiedarbību ar ārpasauli. Mīnusi: nefiksē procesus un pārmaiņas, visu nav iespējams šādi modelēt. Parasti tiek izmantota, pētot sociālās un politiskās kustības, organizācijas. Metodi pielietojot, svarīgi ņemt vērā 2 paradoksus:
  • hierarhijas paradoksu - jebkura sistēma vienmēr ir lielākas sistēmas komponents;
  • veseluma paradokss - par spīti hierarhijas paradoksam, tā tomēr ir autonoma sistēma, viens veselums.
• Problēmu hronoloģiskā metode: izdala aplūkojamās tēmas problēmas un analizē tās hronoloģiskā secībā, rekonstruējot to ģenēzes procesu.
• Sinhronā un diahronā (periodizācijas) metode: sadala problēmas hronoloģiski, pētot tās laikā un telpā ar sinhrono un diahrono tabulu palīdzību.
• Salīdzināšanas metode: izmantojama gadījumos, kad tēmā ir ļoti liels informācijas apjoms un tā pāraugusi valsts robežas. Pirmais to pielietoja 1928. gadā M.Bloks savā darbā par Eiropas sabiedrības salīdzinošo vēsturi. Metode ļauj fiksēt parādības, ko bez salīdzināšanas var palaist garām nepamanītas, palīdz definēt un precīzāk aprakstīt fenomenus (piem, "autoritārs" vai "totalitārs" režīms), jēdzienus. Efektīvāka, ja salīdzina parādības, kas fiksējamas vienā laikā un reģionā, jo fons līdzīgs. Grūtības sagādā valodu atšķirības, jēdzienu atšķirības, dažādas statistikas veidošanas metodes dažādās valstīs (t.i. dažkārt metodi grūti pielietot darbā ar avotiem), nevar analizēt procesus. Teodors Šīders izdala vairākus salīdzināšanas veidus:
  • paradigmātiskā salīdzināšana - kādu daudzkārt sastopamu fenomenu pieņem kā kopīgu un meklē reģionālās atšķirības;
  • analoģiskā salīdzināšana - balstoties uz fenomenu līdzību, meklē atšķirīgo, kopīgo, savstarpējās ietekmes.
• Retrospekcijas un aktualizācijas metode:
• Modelēšanas metode:
• Aktualizācijas metde:
• Haosa jeb sinerģētiskā metode:
• Diskursa analīzes metode:
• Statistikas metode (grafiku un diagrammu izmantošana): palīdz analizēt vēstures pētījuma objektivitāti un (ja tādi ir) slēptos mērķus, kā arī ideoloģisko ievirzi, aplūkojot, kāda veida diagrammas un statistikas rādītājus autos izmanto (kas noklusēts?), lai ilustrētu savu koncepciju (piemēram, PSRS laika mācību grāmatās plaši izmantotā pieeja statistikas rādītājus pasniet, par atskaites punktu ņemot salīdzinājumu ar 1913. gada statistikas datiem, taču nesalīdzinot ar analogisku skaitļu pieaugumu citās valstīs). Paša pētījumos palīdz uzskatāmāk un koncentrētākā, pārskatāmākā veidā pasniegt informāciju.
• Kontentanalīze, satura analīze jeb Žaka Kaizera metode: Piemēram, attēlu analīzē, darba principi kā ar jebkuru citu avotu: aplūko kā kopumu, apkopo savas pētāmās tēmas kopumu, analizē. Tad uzdod jautājumu: kā vienu un to pašu tēmu pasniedz dažādi avoti (piem, preses izdevumi), kādas tēmas parādās un dominē dažādu valstu vai vienas valsts dažādu iekārtu vēstures mācību grāmatās, kāds ir attēlu ideoloģiskais segments dažādas izcelsmes avotos? Piemēram, attēlu kopumu sadala detaļās, lai gūtu maksimāli daudz informāciju: nosaka izpildes tehniku (zīmējums, fotogrāfija, glezna utt.), konstatē autoru (vismaz hipotēzes līmenī), kvalitāte, profesionāļa vai amatiera darbs, oriģināls vai pārpublicējums, tapšanas laiks (ja reprodukcija, tad kur ir oriģināls?), lielums, kad un kur pirmo reizi publiskots, klasificē pa krāsām (melnbalts, krāsains, vienkrāsas), nosaka sižetus, nosaka attēla ideoloģisko ievirzi (tieša, slēpta), žanru (ainava, portrets, masu skati, darbs, atpūta, sabiedriskā dzīve, attēlojamo personu dzimums, sociālā piederība), inscinējums vai dokumentāls attēls, redzamo personu apģērbs, frizūra, sejas izteiksme, vispārējā noskaņa, paraksts zem attēla (saturs, stils, ideologija), autora attieksme (heroizējoša, neitrāla, nicinoša), attēls avotam raksturīgs vai izņēmums?
• Biogrāfiskā jeb psihoanalīzes metode:
• Mentālās kartogrāfijas jeb vēsturiskās ģeogrāfijas metode: palīdz analizēt politiskās pārmaiņas, sabiedrībā dominējošās nostādnes vai autoru ideoloģisko pozīciju un subjektivitātes pakāpi, analizējot izmantotos katrogrāfijas materiālu saturu un pasniegšanas veidu, politiķu publiskās runas, publikācijas, iedzīvotāju aptaujas. Kā tajā visā izpaužas pārmaiņas skatījumā uz vēsturi (piemēram, uz vienu laiku un reģionu kartēs pasniegtā materiāla izmaiņas PSRS, Jeļcina un Putina Krievijas laikā)? Ko uztver kā "vēsturisko ienaidnieku" (piemēram, XX gs. pirmajā pusē latviešu sabiedrība viennozīmīgi kā tādu uztvēra Vāciju, savukārt XX gs. otrajā pusē - Krieviju,) un kā tas atspoguļojas kartogrāfiskajā materiālā? Kā atšķiras dažādiem sabiedrības slāņiem un grupām - militārpersonām, valsts iestāžu darbiniekiem, mājsaimniecēm, bērniem, - domātais vienā laikā un vietā tapušais kartogrāfijas materrāls? Dažādu valstu skatījums uz vienām vēsturiskām parādībām (piemēram, kā baltu un slāvu cilšu apdzīvotās teritorijas attēlotas latviešu, lietuviešu, poļu un krievu kartogrāfu materiālos?). Kā šīs kartes ietekmē tos, kuri tās aplūko?
• Hipotētiski deduktīvā metode: paņēmiens, kas izvirza kā hipotēzes virkni apgalvojumu un tad uz citu esošo zināšanu pamata šīs hipotēzes pārbauda, atvasinot no tām secinājumus un salīdzinot tos ar faktiem. Metodes pielietošana saistīta ar vairākām metodoloģiskām operācijām: faktu salīdzināšanu, pastāvošo jēdzienu revidēšanu, jaunu jēdzienu veidošanu, hipotēžu saskaņošanu ar citiem teorētiskajiem atzinumiem utt.

Literatūra

• The Postmodern History Reader. - London, New York, 1998
• Topolski J. Methodology of History. - Warsaw, 1976

---

• Haupt H.G., Kocka J. Geschichte und Vergleich. - Frankfurt am Main, 1996
• Historische Methode. - München, 1988.

---

• Абрамов В. Математические методы в исторических исследованиях. - Саранск, 1998
• Ковальченко И.Д. Методы исторического исследования. - Москва, 1987
• Опоры о главном. - Москва, 1993