Salīdzināšanas metode

Salīdzināšanas metode - vēstures pētīšanas metode - vēstures parādību pētīšanas un izskaidrošanas paņēmiens, ar kura palīdzību izdara secinājumus par to strukturālo līdzību, paralēlēm, analoģijām, t.i. kopīgo izcelsmi, konstatējot līdzību pēc formas. Izmantojama gadījumos, kad tēmā ir ļoti liels informācijas apjoms un tā pāraugusi valsts robežas. Raksturīgā īpatnība ir, ka tā reproducē un salīdzina arī dažādām materiālās kultūras un zināšanu nozarēm kopīgos vissenākos elementus. Metode ļauj fiksēt parādības, ko bez salīdzināšanas var palaist garām nepamanītas, palīdz definēt un precīzāk aprakstīt fenomenus (piem, "autoritārs" vai "totalitārs" režīms), jēdzienus. Efektīvāka, ja salīdzina parādības, kas fiksējamas vienā laikā un reģionā, jo fons līdzīgs. Grūtības sagādā valodu atšķirības, jēdzienu atšķirības, dažādas statistikas veidošanas metodes dažādās valstīs (t.i. dažkārt metodi grūti pielietot darbā ar avotiem), nevar analizēt procesus. Teodors Šīders izdala vairākus salīdzināšanas veidus:

• • paradigmātiskā salīdzināšana - kādu daudzkārt sastopamu fenomenu pieņem kā kopīgu un meklē reģionālās atšķirības;
  • analoģiskā salīdzināšana - balstoties uz fenomenu līdzību, meklē atšķirīgo, kopīgo, savstarpējās ietekmes.

Salīdzināšanas metodes iezīmes parādās jau V.Humbolta un O.Konta darbos, taču par metodi varam sākt runār ar XIX gs. salīdzinošās valodniecības - J.Grimma, A.F.Pota, A.Šleihera, F. de Sosīra, I.A.Boduēna de Kurtenē u.c. -, darbiem, kas stipri ietekmēja valodniecības un etnogrāfijas attīstību, mītu un ticējumu vēsturiskās ģenēzes pētīšanu. Vēstures zinātnē to vispilnīgāk pirmais pielietoja 1928. gadā M.Bloks savā darbā par Eiropas sabiedrības salīdzinošo vēsturi.