Imantas pulks

Imantas pulka un Troickas bataljona karavīru maršruts ceļā uz Latviju

Imantas pulks - no latviešiem komplektēta karaspēka vienība sabiedroto Sibīrijas karaspēka ģenerāļa M.Žanēna un Francijas komisāra Sibīrijā grāfa de Martela pakļautībā no 1918. līdz 1920. gadam. 1919. gada 31. decembrī Imantas pulkā bija 74 virsnieki, 1114 kareivji un instruktori, 1920. gada 29. martā pulkā skaitījās 90 virsnieku un kara ierēdņu, 765 instruktori un kareivji: 2 bataljoni (600 vīri), instruktoru macibas komanda, sanitaru nodaļa, ložmetēju, jātnieku, izlūku un sakaru komandas, orķestris, saimniecības nodaļa un rezerve. Kareivju sagatavošana notika latviski (tika izveidota īpaša komisija militārās terminoloģijas latviskošanai). Par uzturu un apbruņojumu gādāja franču intendantūra. Karavīri valkāja franču formas ar Latvijas nacionālo krāsu iekantējumiem. Pulks pildīja misijas uzdevumus: veica Vladivostokā garnizona dienestu, pavadīja kara materiālu transportu, piedalījās starptautiskās militārās policijas patruļās u.tml. Pulks nepilnos 2 pastāvēšanas gados piedzīvoja 5 komandieru maiņas: pulkvedi Kureli (no 14.11.1918.), majoru J.Poni (no 19.04.1919.), kapitanu K.Lobi (no 22.05.1919.), kapt. J.Ozolu (no11.08.1919.) un kapt. A.Groskaufmani (no 20.02.1020.).

1918. gada 7. novembrī Sibīrijas un Urālu latviešu nacionālās padomes centrālais birojs (SULNP) parakstīja līgumu ar Francijas militāro misiju par latviešu pulka dibināšanu, par komandieri ieceļot bijušo 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka pulkvedi Jāni Kureli. Pulka formēšana tika uzsākta 14. novembrī, "Imantas" vārds piešķirts 1919. gada 11. decembrī. Brīvprātīgo pieteikšanās bija noorganizēta Vladivostokā, Habarovskā, Čitā, Irkutskā, Krasnojarskā un Blagoveščenskā. Nopietnākie incidenti, saistīti ar pulka organizēšanas grūtībām, bija kad pie Bočkarjovas dzelzceļa stacijas japāņi (tobrīd kontrolēja un apsargāja Amūras dzelzceļa līniju) nošāva 32 latviešu brīvprātīgos, kas bija ceļā uz Vladivostoku, jo blakus operējošās krievu vienības bija saņemta maldinoša informācija, ka tie esot lielinieki (vēlāk Japānas valdība izmaksāja 172 800 jenas nošauto piederīgajiem kā kompensāciju). Kad 1920. gada 1. februārī Vladivostokā krita Kolčaka valdiba un vara pārgaja vietējo padomju rokās - no pulka dezertēja 2 rotas kareivju (~200 vīru) ar visiem ieročiem. 1920. gada ziemā SULNP ar Latvijas Ārlietu ministrijas starpniecību vienojās ar sabiedrotajiem par latviešu vienību Sibīrijā evakuāciju uz Latviju.

Uz Latviju Imantas pulks devās trīs grupās:

28.02.1920. no Vladivostokas ar tvaikoni "Gveneth" zem britu karoga izbrauca 32 virsnieki un 255 kareivji (kurus vēlāk pārsēdināja uz tvaikoņa "Pomona") - Latvijā ieradās 1. maijā;
23.03.1920. no Vladivostokas ar tvaikoni "Dania" zem britu karoga izbrauca 465 karavīri - Latvijā ieradās 21. jūnijā;
augustā ceļā devās pēdējie 15 Imantas pulka karavīri kopā ar Troickas bataljona kareivjiem un to ģimenēm (~120 cilv.) - ieradās Latvijā ar tvaikoni "Brandenburg" novembra sākumā.

1920. gada 1. augustā pulks tika izformēts: daļu demobilizēja vai ieskaitīja citās karaspēka daļās, bet pārējos nosūtīja uz Latgales fronti robežapsardzībai (līdz miera līguma noslēgšanai). Par Troickas bataljona un Imantas pulka uzturešanu Francijas valdība 1922. gadā pieprasija no Latvijas valdības 8 500 017 franku lielu atlidzību. Par abu pulku pārvešanu Latvijas valdība 1925. gada 30 jūnijā piekrita samaksāt 130 000 sterliņu mārciņu Lielbritānijai.