Bermontiāde

No ''Vēsture''
Versija 2012. gada 21. oktobris, plkst. 06.25, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Bermontiade Riga.jpg

Bermontiāde - t.s. Rietumkrievijas brīvprātīgo armijas un Latvijas armijas[1] militārs konflikts laikā no 1919. gada oktobra līdz decembrim, viens no asiņainākajiem Latvijas Neatkarības kara posmiem.

1919. gada 26. augustā Rīgā britu ģenerāļa F.Marša vadībā sanāca sabiedroto pārstāvju sapulce (Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Polijas, ģen Judeniča un Bermonta pārstāvji), vienojoties par kopīgu uzbrukumu Sarkanajai armijai visā frontē. P.Bermonts uz šī pamata pieprasīja Latvijas Pagaidu valdībai izlaist viņa armiju cauri Rīgai uz fronti. Pagaidu valdība atteica šādu iespēju. Ar vācu 6. korpusa augstāko virsnieku palīdzību tika izstrādāts pēkšņa uzbrukuma plāns Rīgas, pēc tam Vidzemes un Igaunijas sagrābšanai – operāciju "Zibensspēriens" (vāc. Blitzschlag)[2]

Karadarbība

Rietumu armijas uzbrukums Rīgai sākās 8. oktobra rītā ar uzbrukumiem flangos. Kreisajā flangā plkst. 10:00 aptuveni 1000 vīru liela vienība ieņēma Tukumu.[3] Latvijas armijas daļas panikā bēga, un šajā pašā dienā bermontieši ieņēma arī Jūrmalu. Labajā spārnā virzīšanās uz priekšu bija ievērojami lēnāka. T.s. Vācu leģions caur Iecavu uzbruka Ķekavas virzienā. Sastapis vienas Latvijas armijas rotas nopietnu pretestību, leģions pie Ķekavas iestrēga līdz pusdienlaikam, bet pēc tam apstājās Daugavas kreisajā krastā iepretim Doles salai, kur to apturēja 6. Rīgas kājnieku pulks. Smagas cīņas risinājās frontes līnijas centrā, Jelgavas šosejas apkaimē, pa kuru uz Rīgu lauzās dzelzdivizija. Līdz vakaram tai gan izdevās izlauzties līdz Rīgas pilsētas robežai, taču ieņemt Pārdaugavu nespēja.[4] Latvijas Pagaidu valdība bēga uz Cēsīm, savukārt Rīgas apsardzības priekšnieks pulkvedis J. Zemitāns deva pavēli LA daļām pamest Rīgu un atkāpties uz 1. Pasaules kara ierakumiem pie Juglas. Atkāpšanos uzsākušās karaspēka daļas tomēr atteicās pildīt šo pavēli un nostiprinājās Rīgā gar Daugavas labo krastu.[5][6] Kad Rietumu armijas daļas sasniedza Rīgas tiltus pāri Daugavai, upes labajā krastā pilsētas aizstāvēšanai jau bija savilkti visi iespējamie spēki. Palīgā ieradās arī 2 Igaunijas bruņuvilcieni un uzbrukums tika apturēts.

10. oktobrī P.Bermonts pa radio vērsās pie Latvijas Pagaidu valdības ar ierosinājumu uzsākt pamiera sarunas. Ierosinājums palika bez atbildes. 15. oktobrī 8 sabiedroto karakuģi sāka intensīvu Daugavgrīvas, Bolderājas, kā arī bermontiešu pozīciju aizmuguri. Šajā laikā Rietumu brīvprātīgo armija izvērsa fronti rietumos, Lejaskurzemē, ieņemot Saldu, Skrundu, Ezeri, Priekuli u.c., atbruņojot Latvijas Pagaidu valdības komandantūru personālu. 30. oktobrī ar kauju ieņēma Dundagu, nākamajā dienā - Popi un Ugāli, tālāko virzību apturot, līdz 4. novembrim, kad ieņēma Grobiņu un devās Liepājas virzienā. (14. novembrī notika smaga kauja par Liepāju, kurā pilsētas garnizons atsita Rietumu brīvprātīgo armijas uzbrukumu un tā pilsētu tā arī nespēja ieņemt. 3. novembrī Latvijas jūras spēku daļas, kuras kontrolēja Daugavu, desantēja 9. Rēzeknes kājnieku pulku upes kreisajā krastā Daugavgrīvas cietokšņa apkaimē (Jūras daļas 1919. gada 16. oktobra pavēlē minēts 21 kuģis). Daugavgrīvā un Bolderājā tika saņemts gūstā vairāk nekā 300 karavīru, 1 lielgabals, daudz ložmetēju un šauteņu, patronu, lādiņu, kā arī radiostacija, zirgi, rati u.c. trofejas.[7] Pēc nedēļas Latvijas armija izdzina Rietumu brīvprātīgo daļas no Torņakalna, bet 11. novembrī Rīga bija pilnībā atbrīvota. Nākamajā dienā Rietumu armija atkāpās uz pozīcijām līnijā Olaine-Kalnciems-Sloka.

Novembra vidū ieradās sabiedroto misija ģen. A.Nisela vadībā, lai vienotos par Rietumu brīvprātīgo armijas daļu evakuāciju. T.s. Rietumkrievijas brīvprātīgo armija oficiāli kapitulēja un pārgāja Veimāras republikas pakļautībā. Jaunieceltais šīs armijas virspavēlnieks M.Eberharts lūdza pārtraukt karadarbību naktī no 19. uz 20. novembri un sākt pamiera sarunas. Radiogramma palika bez atbildes.[8] 21. novembrī Latvijas armija uzsāka uzbrukumu visā austrumu frontes līnijā, izdzenot Rietumu brīvprātīgo armijas daļas no Jelgavas, bet nākamajā dienā - no Tukuma. Tā kā tās nu juridiski bija Veimāras republikas pakļautībā, taču turpināja pretoties, Latvija 25. novembrī pieteica karu pašai Vācijai[9] Novembra beigās bija atbrīvota praktiski visa Kurzeme. (30. novembrī gan sabiedroto misija uzstāja, ka "latviešu karaspēkam nekavējoties jāpārtrauc uzbrukuma rakstura darbība pret krievu un vācu karaspēku"[10], taču bija jau par vēlu.). Decembra sākumā pēdējās Rietumu armijas daļas šķērsoja Latvijas-Veimāras republikas robežu. 3. decembrī Latvijas armijas virspavēlniecība izdeva pavēli par tālākas virzības apturēšanu.[11] Saskaņā ar visai aptuveniem aprēķiniem (precīzāki nav iespējami avotu neesamības dēļ), neskaitot ievainotos un sakropļotos Rietumu armija šajās kaujās zaudēja aptuveni 5000 kritušo, bet Latvijas armija zaudēja aptuveni 2000 kritušo.[12]

Atsauces

  1. ↑ Oktobra sākumā Latvijas armijā bija 1811 virsnieku, 60 ārstu, 500 militāro ierēdņu, 4189 instruktori, 31 690 kareivji, bet bruņojumā bija 20 lielgabali, 173 ložmetēji, 121 patšautene, 21 624 šautenes.(Latvijas Valsts vēstures arhīvs -turmāk LVVA, - 3601. f., 1. apr., 407. 1., 1. lp.) Vairums daļu atradās formēšanās stadijā un reālā karadarbībā bija spējīgi piedalīties 35-40% karavīru.(Ducens J. Mūsu armija pirmajos 5 gados. // Valdības vēstnesis. 1923. 17 novembris) Mobilizācijas rezultātā Latvijas armija palielinājās par 8000 karavīriem, bet kopumā cīņās pret Rietumu armiju piedalījās 50 000 Latvijas karavīru. - Latvijas armija 20 gados. - Rīga, 1940., 193., 214. lpp.
  2. ↑ Darstellungen aus den Nachkriegskämpfen deutscher Truppen und Freikorps. Bd. 3. / Die Kämpfe in Baltikum nach der zweiten Einnahme von Riga: Juni bis Dezember 1919. - Berlin, 1938., S. 87.
  3. ↑ LVVA, 1468. f., 1. apr., 136. 1., 152. lp.
  4. ↑ Radziņš P. Cīņas pret Bermontu. / Latvijas brīvības karš. 1. d., Rīga, 1921., 23. lpp.
  5. ↑ Radziņš P. Cīņas pret Bermontu. / Latvijas brīvības karš. 1. d., Rīga, 1921., 23. lpp.
  6. ↑ No Fridriha Zommera Vasarieša atmiņām
  7. ↑ Radziņš P. Cīņas pret Bermontu. / Latvijas brīvības karš. 1. d., Rīga, 1921., 32. lpp.
  8. ↑ Peniķis M. Zemgales un Jelgavas atbrīvošana 1919. gada novembrī. // Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls. 1938., Nr.4., 549. lpp.
  9. ↑ Latvijas ārlietu ministra Zigfrīda Meierovica 1919. gada 25. novembra nota Vācijas Ārlietu ministram H.Milleram par kara pieteikumu Vācijai. - LVVA, 2574. f., 4. apr., 93. l., 122. lp.
  10. ↑ LVVA, 6033. f., 1. apr., 94. 1., 7. lp.
  11. ↑ LVVA, 1516. f., 1. apr., 962. 1., 114. lp.
  12. ↑ LVVA, 3601. f., 1. apr., 220. 1., 13. lp.

  • Ziemeļlatvijas brigādes ienākšana Rīgā, 1919. gada vasara

  • Latvijas armijas kareivji ierakumos Rīgā, Daugavas krastā

  • Latvijas armijas karavīri Rīgā, Rātslaukumā

  • Bruņotais auto "Lāčplēsis" Rīgā

  • Postījumi Daugavmalā Rīgā pēc bermontiādes

  • Karadarbības laikā sapostītais Daugavas tilta rajons, Pārdaugava

Literatūra par šo tēmu

  • Latvijas Brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999., 78.-83. lpp. ISBN 9984-00-395-7

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Bermontiāde&oldid=39605"