Valsts izcelšanās teorijas

Teoloģiskā valsts teorija

(vāc. Theologische Staatstheorie, kr. Теологическая теория государства)
Valsts radusies pēc Dieva gribas kā augstākās varas praktiska realizācija uz Zemes. Šī teorija radās jau aizvēstures laikos, rodoties pirmajiem protovalstiskajiem sociālpolitiskajiem veidojumiem, kad senie priesteri dievišķoja monarha personu. Rietumeiropā viduslaikos to attīstīja Akvīnas Toms. Saskaņā ar viņa koncepciju, jebkura laicīgā vara var tikt atvasināta tikai no Baznīcas.

Patriarhālā valsts teorija

(vāc. Patriarchale Staatstheorie, kr. Патриархальная теория государства)
Valsts cēlusies no ģimenes,t.i. valsts faktiski ir paplašināta ģimene, kurā monarhs apveltīts ar tēva patriarha varu un pienākumiem, rūpējoties par pavalstniekiem kā par ģimeni, taču arī tēvišķi tos piespiežot iekļauties "ģimenes dzīvē", pildot pienākumus pret to. Pirmais šo teoriju noformulēja Aristotelis, XVII gs. to tālāk attīstīja R.Filmers, bet XIX gs. - N.Mihailovskis.

Patrimonālā valsts teorija

(vāc. Patrimoniale Staatstheorie, kr. Патримониальная теория государства)
Valsts radusies no zemes īpašumtiesībām (patrimanijas), tāpēc zemes īpašnieka tiesības automātiski attiecas valsts varas paveidā uz visiem, kas uz šīs zemes dzīvo. Patrimonālā valsts teorija izriet no senjoritātes-vasalitātes attiecību sistēmas viduslaikos. Teoriju visplašāk noformulēja A.Hallers XVIII gs.

Līguma valsts teorija

(vāc. Vertragstheorie Staatstheorie, kr. Договорная теория государства)
Valsts ir cilvēku izveidota sociāla struktūra, ko tie, izveidojuši, savstarpēji vienojoties, lai nodrošinātu taisnīgumu un kārtību. Pirmie šo ideju izvirzīja vairāki sengrieķu sofisti. XVII-XVIII gs. B.Spinoza, H.Grocijs, Hobss Tomass|T.Hobss]], Dž.Loks, Ž.Ž.Ruso A.Radiščevs izstrādāja sabiedriskā līguma teoriju, saskaņā ar kuru cilvēki apvienojušies valstī un noslēguši savstarpēju vienošanos, ka daļu savu dabisko tiesību viņi deleģē valsts varai, kas pārstāv kopējās intereses, savukārt valsts apņemas nodrošināt cilvēku tiesības. Ja valsts neievēro līguma noteikumus, tad tauta iegūst tiesības revolūcijas ceļā mainīt valsts varu un iekārtu. Šajā teorijā tika iekļauti arī tautas suverenitātes pamatprincipi, deklarēts, ka valsts institūcijas ir kontrolējamas un tām par savu darbību jāatskaitās tautai.

Ekonomiskā valsts teorija

(vāc. Ökonomische Staatstheorie, kr. Экономическая теория государства)
XVIII-XIX gs. mijā K.A.Sensimons noformulēja koncepciju, ka valsts radusies darba dalīšanas rezultātā, pilnveidojoties ražošanas līdzekļiem. Savukārt sabiedrības attīstību var iedalīt stadijās: sasniedzot noteiktu ražošanas līdzekļu attīstības pakāpi, viena nomaina otru. Pirmatnējo stadiju nomaina teoloģiskā (senie laiki un viduslaiki), tad - metafiziskā stadija (kapitālistiskās ražošanas attiecības), tad - pozitīvā stadija (iekārta, kura atbildīs lielākās sabiedrības daļas interesēm). Pirmajā stadijā vara pieder vadoņiem un vecākajiem, otrajā - garīdzniecībai un bruņniecībai, trešajā - juristiem un metafiziķiem, vēlāk tai jāpāriet uzņēmēju un tad zinātnieku rokās.

Organiskā valsts teorija

(vāc. Organische Staatstheorie, kr. Органическая теория государства)
Jau Platons un Aristotelis to piemin, taču līdz teorijas līmenim izstrādā XIX gs. H.Spensers: valsts rodas un attīstas tāpat kā jebkurš dzīvs bioloģisks organisms. Laika gaitā valsts attīstās no primitīvām cilšu savienības formām līdz pilsētvalstīm, tad - impērijām. Valsts institūcijas pilsda noteiktas funkcijas, līdzīgi kā orgāni dzīvā organismā, piemēram, valdība pilda smadzeņu funkciju, tautsaimniecība - kuņģa un gremošanas rakta funkciju, finanses un komunikācijas - asinsrites funkciju u.tml.

Vardarbības valsts teorija

(vāc. Gewaltstaatstheorie, kr. Теория насилия)
XIX-XX gs. mijā tādi socilogi un domātāji kā L.Gumplovičs, K.Kautskis, E.Dīrings, pamatojoties uz vēstures faktu kopsavilkumu, postulēja, ka sabiedrības iedalījums šķirās un valsts kā institūcija parādās laikā, kad stiprākās ciltis pakļauj un sāk ekspluatēt vājākās.

Psiholoģiskā valsts teorija

(vāc. Psychologische Staatstheorie, kr. Психологическая теория государства)
XIX-XX gs. mijā parādās teorija (ievērojamākais pārstāvis L.Petražickis), ka valsts izveidošanās saistāma ar cilvēku kā sabiedrisku būtņu psihes konstitūciju, nepieciešamību tiem dzīvot kolektīvā, meklēt autoritātes, noslieci pakļauties un pavēlēt, veidojot hierarhiju.

Marksistiskā valsts teorija

(vāc. Marxistische Staatstheorie, kr. Марксистическая теория государства)
XIX gs. vidū K.Markss un F.Engelss noformulēja koncepciju, kuru XIX-XX gs. mijā pilnveidoja G.Pļehanovs, Ļeņins u.c. marksisti: valsts radusies sabiedrības sociāli ekonomisko attiecību attīstības rezultātā, parādoties privātīpašumam un sabiedrībai sākot noslāņoties vertikālā hierarhijā, veidojot šķiras. Līdz ar to valsts ir ekonomiski un politiski valdošās šķiras uzturēta sistēma, bet valsts vara ir instruments, ar kura palīdzību no varas tiek atstumtas un ekonomiski ekspluatētas citas šķiras. Saskaņā ar šo teoriju, pazūdot sabiedrības dalījumam šķirās, jāpazūd arī pašai valstij kā atavismam, un to nomainīs pašregulējoša komunistiskā sabiedrība.

Literatūra

• Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. / - Divergens: Rīga, 2001., 30.-31. lpp.
• Engelss Frīdrihs. Ģimenes, privātīpašuma un valsts izcelšanās: sakarā ar L.H.Morgana pētījumiem. - Liesma: Rīga, 1970.

---

• Martin Kriele. Einführung in die Staatslehre, 6. Aufl. - Kohlhammer, 2003, ISBN 3-17-018163-7

---

• История политических и правовых учений. / Под общей редакцией В.С. Нерсесянца. - Москва, 1996
• Омельченко О.А. Всеобщая история государства и права. – Москва: 1999
• История государства и права зарубежных стран. / Под редакцией Крашенинниковой Н.А. и Жидкова О.А. – Норма–Инфа: Москва, 1999
• Теория государства и права. Курс лекций. / Под ред. М.Н. Марченко. – Зерцало: Москва, 1998

Resursi internetā par šo tēmu

• Теория государства и права - библиография в интернете.