Baltijas valsts

No ''Vēsture''
Versija 2013. gada 14. jūnijs, plkst. 13.19, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums) (→‎Literatūra par šo tēmu)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Baltische Herzogtum 1918.jpg

Baltijas valsts (vc. Vereinigtes Baltischer Staat) - 1. Pasaules kara beigu posmā tapis, taču nerealizēts projekts par Baltijas guberņu atdalīšanu no sabrukušās Krievijas impērijas un sākotnēji personālūnijā esošas, vēlāk suverēnas valsts izveidošanu latviešu un igauņu apdzīvotajā teritorijā.

Pirmie, kas 1917. gada septembrī izvirzīja ideju par atdalīšanos no Krievijas un savas valsts dibināšanu[1], bija nelegālā baltiešu muižniecības uzticības padome Gintera fon Cēges-Manteufela, Erharda Dehio un Eduarda fon Bodisko vadībā, kas izstrādāja plānu Baltijas valsts izveidošanai.[2] Ideja par atdalīšanos un savas valsts izveidošanu rada atsaucību arī latviešu pilsoniskajās aprindās. 1917. gada 22. decembrī Tautas partija sasauca apspriedi A.Krastkalna vadībā Latvijas likteņu apspriešanai (Demokrātiskais bloks Ulmaņa ietekmē atteicās tajā piedalīties). Sanākot 200-300 dalībniekiem, pieņēma rezolūciju ar aicinājumu apvienot latviešu apgabalus vienā valstī ar nacionālu pašpārvaldi un autonomiju, ko varētu arī ietvert Baltijas kopvalstī, ja tāda veidotos. Šo ideju proponēja Veinberga vadītā „Rīgas Latviešu Avīze“ (iznāca no 1917. gada 3. oktobra līdz 1918. gada 13. oktobrim). Bavārijas princis Leopolds 10. aprīlī uzklausīja delegāciju no Rīgas un atzina latviešu vēlmi apvienoties vienā teritorijā, norādot, ka to varot darīt tikai Kurzemes un Vidzemes guberņu iedzīvotāji, jo Latgale juridiski ir Krievijas sastāvā un Vācija nedrīkstot pārkāpt pamiera noteikumus.[3] 1918. gada 20. martā Rīgas pilsētas domes sēdē domnieki vienbalsīgi pieņēma lēmumu pieprasīt Baltijas valsts dibināšanu ar Vācijas ķeizaru kā valdnieku. Latviešu domnieki (A.Krastkalns, Fr.Veinbergs, K.Pēkšēns, Lejiņš, J.Brigaders, A.Freija u.c.) pieprasīja 3 vēsturiskajām Baltijas guberņām pievienot arī Vitebskas guberņas latviešu daļu, kas tika iekļauts protokolā.[4]

1918. gada 12. aprīlī sanāca Apvienotā Baltijas zemju padome (Vereinigter Landesrat), piedaloties Vidzemes, Igaunijas, Sāmsalas un Rīgas pārstāvjiem barona Pilara fon Pilhaua (Adolf Pilar von Pilchau) vadībā. No 58 dalībniekiem 34 bija baltieši, 14 igauņi, 10 latvieši. Latviešus ievēlēja arī prezidijā (A.Krastkalns un J.Valdmanis). Nolēma lūgt Vāciju paturēt šīs zemes savā militārā aizsardzībā un atbalstīt to atdalīšanos no Krievijas, izveidojot no Vidzemes, Igaunijas, Rīgas un Kurzemes (tās pārstāvji nepiedalījās) konstitucionāli monarhistisku valsti ar savu Satversmi, kas saistītos ar Vāciju personālūnijā. (Veinbergs iebilda pret konstitucionālu iekārtu, prasot „stipru“ monarhiju.) Aprīļa otrajā pusē delegācija Vācijā neko nepanāca un maijā atgriezās.[5] Aizvien lielākā daļā baltiešu zuda ticība personālūnijas ar Vācijas impēriju labumam un daudz simpātiskāka šķita doma par neatkarīgas Baltijas valsts dibināšanu. Septembra beigās arī Vācijas ārlietu ministrijā bija radusies pārliecība, ka personālūnijas ar Baltiju projekts ir miris. 1918. gada 22. septembrī Vilhelms II, pamatojoties uz 27. augustā slēgtā Berlīnes līguma 7. pantu, uzdeva valsts kancleram grāfam fon Hertlingam informēt Vidzemes, Igaunijas, Rīgas un Sāmsalas Apvienoto zemes padomi, ka Vācija atzīst Baltijas zemes par brīvām un neatkarīgām (Apvienotajā zemju padomē deklarācija nonāca tikai 17. oktobrī).[6]

1918. gada 19. oktobrī Vācijas valdība informēja, ka nevarot nodrošināt pavasarī solīto palīdzību. 19.-20. oktobrī Rīgas pilī sanāca Vidzemes, Igaunijas, Rīgas un Sāmsalas Apvienotās zemju padomes pastāvīgā komisija fon Pilhaua vadībā. Deklarēja Apvienoto zemju padomi par augstāko varu Baltijā un tās 12. aprīlī ievēlēto pastāvīgo komisiju par pagaidu izpildu varu. Nolēma nekavējoties dibināt konstitucionāli monarhistisku Baltijas valsti, aicinot tajā arī Kurzemi. Kopējai zemju padomei bija jāizraugās zemes komiteja, tajā pārstāvot visas aprindas un tautības. Komitejai tika uzdots izstrādāt Satversmi (ko uzticēja Prof. Bretam un fon Falkenhauzenam) un izveidot Pagaidu valdību.[7] No 1918 gada 5. Līdz 9. novembrim Rīgā notika Apvienotās zemes padomes sēde fon Pihlaua vadībā. Piedalījās arī Vācijas sūtnis fon Kemnics (von Kemnitz) un A.Vinnigs (August Winnig). Tika nolemts izstrādāt Baltijas valsts Satversmi un ievēlēt Reģentu padomi (Regentschaftsrat) Ādolfa Pilara fon Pilhaua vadībā: 10 pastāvīgos locekļus (4 baltiešus: fon Pihlaus, Edgars Hepners /Hoepner/, Arveds fon Hāns un V. fon Bulmerinks /von Bulmerincq/; 3 latviešus: J.Blaus, A.Krastkalns un J.Bisenieks; 3 igauņus: Georgs Jīrmanis, L.Sār-Kērs un P.Taraska) un 3 vietniekus kā minoritāšu pārstāvjus (A.Purgalis, igaunis Nurmu un Frīdrihs fon Samsons-Himmelšterna /von Samson-Himmelstjerna/ kā lietuvietis). Nākotnē paredzēta bija Zemes izpildkomiteja no 60 locekļiem (20 baltieši, 20 latvieši, 20 igauņi) Eduarda fon Delingshauzena vadībā, kurā ietilptu arī 10 reģenti. No 50 vakancēm ievēlēja 26 (latvieši bija virsmežzinis Ģīmis, Dr. K.Lejiņš, agronoms P.Lejiņš, Pēkšēns, J.Purgalis, ģenerālmajors Jēkabs Plūme, draudzes vecākais Pēteris Treija), aicinot uz atlikušajām 24 vakancēm izvirzīt savus pārstāvjus igauņu un latviešu nacionālās aprindas, kuras aicināja ņemt dalību Baltijas valsts dibināšanā. Nolēma likvidēt 3 guberņas un izveidot 7 kantonus: 3 igauņu (Igaunijas, Ziemeļlīvzemes un salu) un 4 latviešu (Vidzemes jeb Dienvidlīvzemes, Rīgas, Kurzemes un Latgales). Vienojās par pamatprincipiem Satversmē: indivīda politisko un ticības brīvību (ja tā nevēršas pret valsti un līdzpilsoņu reliģju), pārvietošanās brīvību, personas un organizāciju īpašumu neaizskaramību, nacionālo īpatnību neaizskaramību un visu tautību vienlīdzību.[8]

Pēc t.s. Vācijas Novembra revolūcijas projekts apstājās, bet pēc Latvijas Republikas proklamēšanas un atzīšanas no Antantes puses zaudēja jēgu - Reģentu padome nolika savas pilnvaras un pasludināja pašlikvidēšanos 1918. gada 28. novembrī.

Skat. arī: Kurzemes hercogiste, Strika sazvērestība

Atsauces un piezīmes

  1. ↑ Nebūt nepārstāvēja visu muižniecību: 1917. gada 1. novembrī Vidzemes muižniecības landtāgs lūdza Vācijas valdību atzīt tās oktonbrī ievēlētos pārstāvjus un izteica vēlmi Vidzemes iedzīvotāju vārdā pievienot to kā provinci Prūsijai vai Vācijai. - Andersons E. Latvijas vēsture : 1914-1920. - Daugava: Stockholm, 1967. - 237. lpp.
  2. ↑ Andersons E. Latvijas vēsture : 1914-1920. - Daugava: Stockholm, 1967. - 234. lpp.
  3. ↑ Andersons E. Latvijas vēsture : 1914-1920. - Daugava: Stockholm, 1967. - 239. lpp.
  4. ↑ Andersons E. Latvijas vēsture : 1914-1920. - Daugava: Stockholm, 1967. - 280. lpp.
  5. ↑ Andersons E. Latvijas vēsture : 1914-1920. - Daugava: Stockholm, 1967. - 281. lpp.
  6. ↑ Andersons E. Latvijas vēsture : 1914-1920. - Daugava: Stockholm, 1967. - 286. lpp.
  7. ↑ Andersons E. Latvijas vēsture : 1914-1920. - Daugava: Stockholm, 1967. - 287. lpp.
  8. ↑ Andersons E. Latvijas vēsture : 1914-1920. - Daugava: Stockholm, 1967. - 291. lpp.

Literatūra par šo tēmu

  • Bērziņš P. Kas īstenībā vadīja daudzo pretinieku uzbrukumus mums? // Militārais apskats. 1934., Nr.11., 2069.-2076. lpp.
  • Bērziņš P. Kas īstenībā vadīja daudzo pretinieku uzbrukumus mums? // Militārais apskats. 1934., Nr.12., 2211.-2218. lpp.
  • Dr.Iur. Lazdiņš Jānis. Konstitucionālisma pirmssākumi un nerealizētie valstiskumi Latvijā. // Jurista vārds. 11.06.2013., Nr.23.(774.) 6.-15. lpp.
Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Baltijas_valsts&oldid=47433"