Borhi
fon Borhi (vc. von Borche, kr. фон Борхе) - itāļu izcelsmes (dzimtas sākumi meklējami Dienviditālijā, Neapoles karalistē, no kurienes daļa pārstāvju pārcēlās uz Vāciju, Vestfāles zemi: XIII gs. viens no Borhu dzimtas zariem pārcēlās uz Pomerāniju, otrs – uz Poliju, trešais – uz Livoniju) sena bruņniecības dzimta Livonijā, vēlāk Krievijas impērijas Baltijas guberņās. Pirmie Borhi kalpoja kā Vācu ordeņa brāļi (Bernds fon der Borhs bijis Ordeņa mestrs no 1472. gada janvāra līdz 1483. gada novembrim) vai vasaļi, citi Borhi kalpoja Baznīcai, kā, piemēram, Rēveles bīskaps Simeons (Simon von der Borch, 1477.–1492.). Pēc Ordeņa pašlikvidācijas, 1583. gadā Borhu dzimta ieguva savā valdījumā Varakļānu novadu, kas dēvēts par "Varkas zemi" (Warkland). Dzimtas pārstāvji izcēlās Polijas karaļa militārajā un diplomātiskajā dienestā, saņemot titulus un zemes. 1783. gada 17. martā Mihaelam Johanam Borham un viņa pēcnācējiem piešķīra Svētās Romas impērijas grāfa titulu. Liela loma Borhiem bija Maltas ordeņa nostiprināšanā Austrumeiropā: Varakļānu muižas kungs Mihaels Jans Borhs darbojās ordeņa Polijas atzara izveidē, savukārt viņa brālis Preiļu muižas kungs Jozefs Heinrihs Borhs bija Ordeņa komandors. 1817. gadā uzcēla Preiļu muižas kapelu, kuras pagrabstāvā ierīkoja dzimtas kapenes.
No īpašumiem, kas ilgāku vai īsāku laiku bijuši Borhu valdījumā, minamas Preiļu, Varakļānu, Marinzejas (Mariensee), Galēnu (Golan), Siguldas (segewold) Atašienes, Stirnienes, Murmastienes, Barkavas u.c. muižas.
