Komandors
No ''Vēsture''
Komandors (no lat. commendator - "komandieris", no lat. commendare - "ieteikt, uzticēt"; fr. commandeur, angl. commandeur, commander, vāc. Kommodore) - atkarībā no konteksta:
- 1. Zemākā pakāpe reliģisko un mūku-bruņinieku ordeņu augstākās vadības hierarhijā (Teitoņu ordenī - komturs). Ordeņa pils komandants un/vai administratīvā pārvaldes iecirkņa - komandorejas, - pārvaldītājs, viduslaikos ar augstāko tiesu un militāro varu šajā teritorijā (tiesāja tā jurisdikcijā esošos zemniekus, amatniekus, tirgotājus un vasaļus, varēja disciplināri sodīt ordeņa brāļus). Komandoram arīdzan bija savs zīmogs (zīmogvaska krāsa dzeltena). To amatā iecelt, atcelt un pārvietot uz citu pārvaldes vietu varēja tikai ordeņa kapituls. Komandors vadīja komandorejas militāro un saimniecisko dzīvi. Gādāja par ordeņa brāļu, pils garnizona un komandorejas karaspēka apbruņojumu, apģērbu, - kara gadījumā bija komandorejas izvirzītās militārās vienības komandieris, pakļauts landmaršala komandai un cīņās gāja pats ar savas komandorejas karogu. Vadīja brāļu sapulces - konventus un ietilpa virskapitula sastāvā.
- 2. Kolonijas garnizona komandants.
- 3. Francijas Goda leģiona virsnieks (Commandeur Légion d'honneur).
Skat. arī: komodors
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens, Rīga, 2001., 128. lpp.
