Rietumu brīvprātīgo armija

No ''Vēsture''
Versija 2014. gada 16. janvāris, plkst. 10.36, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums) (→‎)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Krievijas Rietumu brīvprātīgo armija
Западная Добровольческая армия
Awaloff soldaten.jpg
pastāv: 05.09.1919.-01.1920.
pakļautība:
  • nepakļāvās nevienam
pavēlnieks:
štāba komandieris:
  • pulkvedis Čaikovskis

Rietumu Brīvprātīgo armija (kr. Западная Добровольческая армия, an. West Russian Volunteer Army, Westrussische Befreiungsarmee, vc, Freiwillige Russische Westarmee), Rietumkrievijas armija jeb daiļliteratūrā Bermonta armija (vc. Bermondt-Armee) - 1919. gada 5. septembrī Mītavā nodibināta karaspēka grupa dalībai Krievijas pilsoņu karā pret lieliniekiem (ar tiem armija tā arī nesastapās). Krievijas "augstākais vadītājs" admirālis A.Kolčaks atzina Rietumu brīvprātīgo armiju kā vienu no pretlielinieciskajiem spēkiem un pakļāva to Ziemeļrietumu brīvprātīgo armijas un Ziemeļrietumu frontes virspavēlniekam N.Judeničam.

Armija sāka veidoties 1919. gada jūlija otrajā pusē un augustā, kad t.s. Kellera korpuss Mītavā (mūsd. Jelgava) 18. jūlijā atdalījās no firsta Līvena vienības un pārdēvēja savu grupu par "Kellera vārdā nosaukto brīvprātīgo korpusu". Jūlijā un augustā tam pievienojās vairākas citas pretlieliniecisko spēku vienības, kuras nebija ne Vācijas, ne Latvijas armiju sastāvā - papildinātas ar atbrīvotajiem krievu karagūstekņiem, vairākiem Vācijas brīvkorpusiem un no landesvēra demobilizētajiem, - ar Judeniča pavēli (приказ по армии N 1 от 5 сентября 1919 г.) 5. septembrī izveidoja t.s. "Krievijas Rietumu brīvprātīgo armiju". Jau 21. septembrī fon der Golcs Mītavā noslēdza vienošanos ar Pāvelu Bermontu par varas pāriešanu „krievu militāriestāžu” rokās vācu karaspēka ieņemtajos „bijušās Krievijas impērijas apgabalos”, bet Latvijā dislocētie vācu spēki - Dzelzsdivīzija un Vācu leģiona daļas, - formāli pārgāja Rietumu brīvprātīgo armijas dienestā (3. oktobrī Kurzemē palikušās vācu armijas daļas juridiski pārgāja Bermonta pakļautībā).[1] Vācu kareivjiem tika apsolīta Krievijas pavalstniecība un tiesības apmesties no lieliniekiem atbrīvotajā teritorijā, saņemot līdz 35 ha zemes. No Vācijas valdības šī armija saņēma 200 000 000 marku lielu finansiālu atbalstu, bez tam tai pienācās kara materiālu sūtījumi 300 000 000 marku vērtībā. [2] No visa karavīru kopskaita aptuveni 1/6 daļa bija bijušie Krievijas armijas karavīri (t.sk. vairāki simti latviešu), bet pārējie - vācieši vai baltieši. Štāba priekšnieks bija pulkvedis Čaikovskis (полковник Чайковский), militāro operāciju veidotājs - majors J.Bišofs, neoficiālais vadītājs - kā autoritatīvākais virsnieks reģionā, - fon der Golcs. Lietvedības valoda bija krievu un vācu. 1919. gada novembra sākumā armiju veidoja:

  • 1. korpuss
  • 2. korpuss
  • Vācu leģions
  • Dzelzsdivīzija
  • Upju kara flotile.
  • aviācijā 120 lidmašīnu (lidotspējīgas aptuveni 40–45, pārējie lidaparāti bija izjauktā veidā). Lidmašīnas bija tam brīdim modernās Junkers, Rumpler un Halberstadt. Par Rietumkrievijas brīvprātīgo armijas aviācijas vienību bāzēm kalpoja Ozolmuižas lidlauks Jelgavas apkārtnē, Pētersfelde pie Dobeles, lidlauki Vecaucē un Vaiņodē.
  • 16. oktobrī armijā ieskaitīja Dibiča brīvkorpusu

Precīzas uzskaites šajā visai haosa pārņemtajā laikā nebija, taču aptuveni lēšot 1919. gada novembra sākumā Rietumu brīvprātīgo armijas sastāvā (pēc saraksta) kopā bija 11-15 000 durkļu (kaujasspējīgu kājnieku), 1300-1500 zobenu (kaujasspējīgu jātnieku), 100-150 lielgabalu, 450-650 ložmetēju.[3] Aptuveni 2/3 personālsastāva bija vācieši: 99% vāciskas bija Dzelzdivīzija un Vācu leģions, taču arī abos t.s. krievu korpusos bija ļoti liels vācu elementa īpatsvars, it sevišķi štābos un tehniskajās vienībās.

1919. gada 26. augustā Rīgā britu ģenerāļa F.Marša vadībā sanāca sabiedroto pārstāvju sapulce (Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Polijas, ģen Judeniča un Bermonta pārstāvji), vienojoties par kopīgu uzbrukumu Sarkanajai armijai visā frontē. Kā pamatvirziens tika noteikts Daugavpils ieņemšana un uzbrukuma attīstīšana ziemeļaustrumu virzienā. P.Bermonts uz šī pamata pieprasīja Latvijas Pagaidu valdībai izlaist viņa armiju cauri Rīgai uz fronti. 27. septembrī ģen. Judeničs parakstīja pavēli Bermonta armijai 10 dienu laikā ierasties Narvas frontē. 8. oktobrī Rietumu brīvprātīgo armija uzsāka kaujas operācijas pret Latvijas armiju. 9. oktobrī ģen. Judeničs izdeva rīkojumu (приказ главнокомандующего Северо-Западным фронтом N 79 от 9 октября 1919 г.), ka turpmāk Ziemeļrietumu frontei nav nekāda sakara ar t.s. Rietumu brīvprātīgo armiju. Tai virzoties uz Rīgu, sākās karadarbība pret ceļu aizšķērsojušajiem Latvijas bruņotajiem spēkiem - t.s. Bermontiāde. Novembra vidū armija galu galā cieta sakāvi (no tūlītējas sagrāves to izglāba 12. novembrī Torņakalnā ienākušā Rosbaha brīvkorpusa varonība) un 3 kolonnās ar kaujām atkāpās. Centralizētas vadības vairs nebija (pēc Mītavas pamešanas armijas pavēlnieks izdeva tiikai vienu pavēli 23. novembrī), katra vienība cīnījās par sevi. Šauļos dislocētais Virgoliča korpuss (2. korpuss), uzzinājis par pamatarmijas sakāvi, nevis devās uz ziemeļiem palīgā, bet patvaļīgi uzsāka evakuēšanos uz Vāciju, pa ceļam iesaistoties sadursmēs ar Lietuvas armiju, kas centās to nepieļaut. Arī pārējās armijas daļas atkāpās uz vienīgās sev draudzīgās valsts, Vācijas teritoriju. 1. decembrī armijas štābs ieradās Muravjovā (mūsd. Mažeiķi), kur Bermonts pameta armiju, aizbraucot uz Vāciju, bet armijas pavēlnieka pienākumus uzņē°ās majors J.Bišofs. 2. decembrī armija ar pavēli (приказом по армии N 97 от 2 декабря 1919 г.) tika pārdēvēta par kņaza Avalova karaspēka grupu (войсковая группа князя П.М. Авалова).

12.12.1919. Mēmeles tuvumā robežu šķērsoja Rietumu brīvprātīgo armijas štābs, bet pēdējās armijas vienības - 14. decembrī. Kopā Austrumprūsijā nonāca aptuveni 5 800 karavīru. Majors Bišofs izdeva pavēli, ka turpmākā armijas kā vienotas vienības izmantošana nav iespējama un tā tiek izformēta un beidz pastāvēt. Krievu karavīri tika internēti Neises, Vinsdorfas, Altengrabovas nometnēs Silēzijā. Pēc tam visai daudzi bijušie šīs armijas vācu karavīri, atjaunojot daļu numurus, iekļāvās Vācijā t.s. brīvkorpusu sastāvā.

Atsauces un paskaidrojumi

  1. ↑ LVVA, 3301. f., 1. apr., 2. l., 100.–101. lp.
  2. ↑ LCVVA, 6033. f., 1. apr., 31. 1., 52., 53. lpp.
  3. ↑ Ciganovs Juris. Krievu Rietumu brīvprātīgo armijas veidošanās. 1919. gada vasara-rudens. // Latvijas Zinātņu akadēmijas vēstis. 54. sējums. 2000. gads, Nr.1./2., 18. lpp.

  • fon der Golcs un P.Bermonts, 29.06.1919.

  • Armijas parāde, 29.06.1919.

  • 1. kājnieku izlūkbataljona karavīri, 29.06.1919.

  • P.Bermonts ar saviem karavīriem

  • Mītavā

  • Karavīri, 1919. gada rudens

  • vācu vienība. 1919. gada rudens

  • 426. lidmašīnu eskadriļa. 1919. gada rudens

  • 426. lidmašīnu eskadriļa. 1919. gada rudens

  • lidmašīnas, 1919. gada oktobris

  • notriekta bermontiešu lidmašīna, 1919. gada rudens

  • bermontiešiem atņemtas lidmašīnas korpuss

  • bruņotais auto "Max"

  • bruņotais auto "Moritz"

  • sagūstītie bermontieši

  • Kurzemes artilērijas diviziona 1. baterijas karavīri, 1920. gads

  • Militārās tehnikas nodošana, 1920. gads

  • Rietumu brīvprātīgo armijas karavīri Augšsilēzijā, 1921. gads.

  • apbalvojuma apliecība

  • Rietumu brīvprātīgo armijas piemiņas medaļa

Literatūra un avoti par šo tēmu

  • Latvijas valsts vēstures arhīvs, fonds Nr. 3301.
  • Latvijas valsts vēstures arhīvs, fonds Nr. 5434. (piemēram, 3. apr., 77. l., 11. lp.)
  • Latvijas brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999., 77.-78.lpp.
  • P. Bermonta-Avalova Rietumu brīvprātīgo armijas virsniecības raksturojums // Latvijas Kara muzeja gadagrāmata. V. – Rīga, 2004. – 57.–66. lpp.
  • Radziņš Pēteris. Latvijas atbrīvošanas karš. - Rīga, 1922. (Rīga, 1990.)
  • Ciganovs Juris. Krievu Rietumu brīvprātīgo armijas veidošanās. 1919. gada vasara-rudens. // Latvijas Zinātņu akadēmijas vēstis. 54. sējums. 2000. gads, Nr.1./2., 13.-22. lpp.
  • Российский государственный военный архив (РГВА) : Штаб Западной добровольческой армии (1919-1922); Фонд: 40147, Дело: 70.
  • Авалов П. В борьбе с большевизмом. - Глюкштадт/Гамбург, 1925
  • Родзянко А.П. Воспоминания о Северо-западной армии. - Берлин, 1921
  • Смирнов К. Начало Северо-западной армии. // Белое дело. т.1 - Берлин, 1926
  • Мусаев В.И. Drang nach Osten и русская реакция: история «Западной русской армии» (1919 г.) // Новый часовой. - № 6-7. -СПб, 1998. - С.82
  • Смолин А.В. Белое движение на Северо-Западе России (1918-1920 гг.). - СПб, 1999
  • Смолин А.В. Интервенция на Северо-Западе России. 1917-1920. - СПб 1995
  • Goltz Rüdiger von der. Meine Sendung in Finnland und im Baltikum. - K.F.Kochler Verlag: Leipzig, 1920 - 312 S.
  • Goltz Rüdiger von der. Als politischer General im Osten. - Leipzig, 1936

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Rietumu_brīvprātīgo_armija&oldid=51413"