Garozas kauja

kauja pie Garozas - 1287. gada 26. martā pie Garozas notikusi kauja starp zemgaļiem no vienas puses, Vācu ordeni no otras puses. Tā bija spoža taktiska zemgaļu uzvara, taču bez stratēģiskas nozīmes, jo neietekmēja militāri politisko situāciju reģionā.

Gavēņa dienās no Svētkalna kastelas (blakus nodedzinātajam zemgaļu Tērvetes pilskalnam) Rīgā saņēma ziņu, ka sapulcējies visai liels zemgaļu karaspēks, kas dosies uz Rīgu. Tā kā mestra nebija Rīgā, pilsētas aizsardzības organizēšanu uzņēmās landmaršals. Ordeņa garnizonam pievienojās pilsētā esošie, nesen uz Livoniju atbraukušie krustneši, karotspējīgie pilsētnieki, kā arī tuvējo ciemu līvu un letgaļu (letu) palīgspēki, kopā aptuveni 450 vīri (t.sk. 18 ordeļa brāļi bruņinieki), kas izvirzījās ārpus pilsētas mūriem, lai sagaidītu pretiniekus. Tā kā zemgaļi nerādījās, vakarā rīdzinieku sardze devās atpakaļ uz pilsētu, bet ordeņa karavīri kopā ar sabiedrotajiem izvietojās ordeņa zirgu staļļos ārpus pilsētas mūriem, izsūtot izlūkus, lai tie brīdinātu par pretinieka tuvošanos. Neitralizējuši izlūkus, naktī staļļos ielauzās zemgaļi, kas īsā, taču asiņainā sadursmē sakāva garnizonu, piespiežot to glābties aiz pilsētas mūriem. Krita pieci ordeņa brāļi bruņinieki un liels skaits vienkāršo karavīru. Pēc zemgaļu aiziešanas tika sasaukta ordeņa Livonijas atzara vadības (komturi un fogti) sapulce, kas ilga divas nedēļas, apspriežot militāri politisko situāciju un plānojot Ordeņa stratēģiju. Sapulcei beidzoties, pienāca ziņa, ka zemgaļi izpostijuši Ikšķiles miestu. Mestrs Vilekins izsludināja soda ekspedīciju. Tā kā visiem ordeņa sapuilces dalībniekiem bija līdzi pavadošie karavīri, šoreiz ordeņa spēki bija nopietnāki. Rīgas pilsēta iedeva 60 vīrus. Klāt vēl nāca līvu un letu sabiedrotie.

Soda ekspedīcija zemgaļus pie Ikšķiles vairs nesastapa, taču, 3 dienas dzenoties tiem pakaļ, līdz panāca pie Garozas (vieta nav lokalizēta). 26. marta rītā abi karaspēki satikās, pie tam avoti vēsta par to, ka zemgaļi savus spēkus bija izvietojuši atbilstoši jaunākajām kara mākslas tendencēm, prasmīgi manevrējuši un bijuši kaujā ļoti disciplinēti. Kaujā krita 33 ordeņa brāļi bruņinieki, t.sk. mestra īpašais sūtnis Folmars fon Bernhūzens un pats mestrs Villekens fon Nindorfs (Wilhelm von Nindorf), kā arī savi desmit krustneši. No bruņiniekiem izglābās tikai viens ordeņa brālis, kuram izdevās sasniegt Rīgu. Gūstā krita, pēc vienām ziņām 6, pēc citām - 16 bruņinieki. Krita arī zemgaļu virsaitis, kura vārds nav zināms.

Literatūra par šo tēmu

• Ērglis Richards. Garozas kaujas 650 gadu atcerei. // Brīvās zemes Ilustrētais pielikums. Nr. 13., 1937., 98.-99. lpp.