Pilskalns

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Pilskalns (an. hillfort, vc. Wallburg, kr. городище) - arheoloģisks objekts, bronzas vai dzelzs laikmetā izmainīts un apbūvēts pakalns ar mākslīgi veidotiem zemes vaļņiem, grāvjiem, terasēm, uzbērumiem un koka/zemes aizsardzības apbūvi, kas izceļas virs apkaimes, savā laikā bijis nozīmīgs objekts apkaimes sabiedrības sadzīvē.

Pats apzīmējums "pilskalns" ir klasifikācijas, interpretācijas un praktiskā pielietojuma apvienojums, nevis loģiski izstrādāts termins ar noteiktu interpretējamu saturu, jo pats objekts, ko apzīmē kā "pilskalnu", bijis visai multifunkcionāls. No sētas pilskalnu apbūvi atšķir izvietojums uz zemes reljefa paaugstinājuma un fortifikācijas būves jeb koka pils. Novecojušā literatūrā uzsvērtais militārās aizsardzības aspekts bijis tikai viena no pilskalnu funkcijām, pie tam, atkarībā no konkrētās sabiedrības vai laika posma īpatnībām, bieži vien ne tā svarīgākā, dažkārt prestižam spēlējot lielāku lomu. Daudz biežāk pilskalni kalpoja kā sociāli simboli, pulcēšanās vietas, kurās notikusi maiņa, tautas sapulces, iniciācijas u.c. sociāli nozīmīgas darbības, retāk kalpojot kā elites rezidences. Piemēram, Veseksas agrā un vidējā dzelzs laikmeta pilskalnos nav konstatēta saistība ar militārajām aktivitātēm, par spīti iespaidīgajām fortifikācijas būvēm, Halštates perioda pilskalni Tīringenē netiek saistīti ar elites rezidencēm, bet gan ar nozīmīgas iedzīvotāju daļas dzīvesvietu un pastorālu ekonomiku, savukārt Zviedrijas rietumu daļas pilskalni nepārprotami veido militāras sistēmas daļu. Pilskalnu savstarpējais izvietojums reģionā veido noteiktas sistēmas, kas pilskalnu atšķirīgos izmantošanas periodos var būt hierarhiskas un nehierarhiskas, nukleāras (daži lieli pilskalni) un nenukleāras (daudzii mazi pilskalni) sistēmas. Arī pilskalnu funkcijās vērojamas dažādas variācijas. Tos var iedalīt pēc apdzīvotības ilguma un rakstura: pastāvīga vai sezonāla dzīvesvieta, vai sporādiska izmantošana (tirdzniecības vai sociālās aktivitātes), patvēruma vieta nepieciešamības gadījumā, pie tam daudzi pilskalni nekad netika apdzīvoti. Arī pilskalnu iedzīvotājus var iedalīt: visa sabiedrība, tuvējās apkaimes iedzīvotāji, sociālā elite, amatnieki un tirgotāji, atsevišķas vecuma grupas, etniskās grupas (piem., iekarotāji) u.tml.

Mūsdienu Latvijas teritorijā apdzīvoto pilskalnu skaitu aizvēstures beigās un viduslaiku sākumā (XII-XIII gs.) Ē.Mugurēvičs lēš ap 250-300 pilskalniem, bet kopumā ir fiksēts vairāk nekā 460 pilskalnu. Sākot ar XX gs. 20. gadiem pilskalni tikuši apzināti, uzmērīti un pētīti, to apraksti regulāri publicēti. No kuršu pilskalniem arheoloģiski pētīti ir Talsu, Sabiles, Dundagas, Grobiņas, Matkules un Pabērzkalna pilskalni; no līvu - Turaidas, Ikšķiles, Aizkraukles, Lielvārdes un Daugmales pilskalni; no zemgaļu - Mežotnes, Daugmales, Tērvetes un Kamārdes pilskalni; no sēļu - Sēlpils, Kalnaziedu, Stupeļu, Dignājas pilskalni; no latgaļu - Pekaskalna, Tanīskalna, Jersikas, Asotes, Oliņkalna, Lokstenes, Kokneses, Madalānu, Ķīšukalna, Brikuļu, Mūkukalna un Cesvaines pilskalni. Starpkaru periodā Latvijas pilskalnus apzināja un aprakstīja E.Brastiņš, bet gadsimta otrajā pusē vadošie pētnieki bija J.Urtāns, J.Asaris, A.Šnē. Latvijas teritorijā, kuras reljefs ir visai līdzens, pilskalni visbiežāk ir vidēji pāris desmitu m augsti (Jersikas - 18 m, Oliņkalns - 20 m, Dignājas - 15 m, Mežotnes - 16 m, Tērvetes - 19 m, Talsu - 32 m, Asotes - 10 m, Madalānu - 20 m, Daugmales - 25 m), ar nolīdzinātu virsmu jeb plakumu, kura laukums svārstījās 500-5000 m² (Kokneses - 2000 m², Lokstenes - 3100 m², Mežotnes - 3500 m², Talsu - 3500 m², Tērvetes - 1000 m², Asotes - 3700 m², Daugmales - 3800 m², Jersikas - 7500 m², Oliņkalns - 23 000 m²). Pakalnu malas bija mākslīgi noraktas, padarot tās stāvākas (nostāvinātas), bieži to malās izveidotas terases (dažkārt mākslīgas, savedot zemi un nostiprinot to ar baļķu pāļiem), kuru ārmalas parasti ieskāva no divām paralēlām guļbaļķiem veidota aizsargsiena (bieži klāta ar uz līstīšu režģa uzklātu biezu māla slāni, kā tas bija Talsos, Mežotnē u.c., lai pasargātu to no aizdedzināšanas) ar šķērssienām, kas veidoja kameras (tās piepildīja ar mālu, akmeņiem vai zaru pinumu) un aizsarggrāvji. Dažkārt aizsargsienā izvirzījumos izvietoja 3x4 m sargtorņus (4-5 m attālumā vienu no otra - Asotē, Jersikā). Fortifikācijas būvju pamatu veidoja uzbērtie zemes vaļņi (Mežotnē, Dignājā un Tērvetē līdz pat 8 m augsti, Mežotnes pilskalna vaļņa būvei ticis savests ne mazāk kā 15 000 m³ māla), kas ieskāva pilskalna plakumu vai lēzenākās nogāzes, un kura iekšpuse bija nostiprināta ar akmeņiem vai guļbaļķu dubultsienu, kuras kameras tika izmantotas kā telpas, kas veidoja slēgtu galeriju pa perimetru. Vietās, kur bija pieejami akmeņi, valni krāva no tiem. Vārti uzejā aizsargvalnī vidēji bija 2 m plati un 4 m augsti, ar baļķu virsbūvi, kas klāta māliem (piemēram, Talsu pilskalnā no senpilsētas puses bija 2, no ezera puses - 3 vārti), no kuriem oļiem bruģēts ceļš ieveda pilskalna plakumā. Aizsargsienu ieskautajā plakumā varēja atrasties dzīvojamās, administratīvās vai saimniecības ēkas (mazas - vidēji 6x4 m), taču ne vienmēr - ir gana daudz pilskalnu, kas netika pastāvīgi apdzīvoti. Krāsnis atrastas praktiski visos pilskalnos (E.Brastiņš šādus pilskalnus uzskatīja par patvēruma vietām un dēvēja par pilenēm). Dažkārt apbūvētas bija arī pilskalnu terases (Tērvete, Jersika). Pie dažiem pilskalniem, it īpaši, ja to plakums neliels, atradās priekšpilis vai senpilsētas (Tasos arī priekšpils bija nocietināta ar terasēm, aizsargsienu). Visas celtnes, vaļņi, aizsargsienas un izbūves bija no koka un māla, kā visā Centrālajā un Ziemeļeiropā, jo akmens piļu mūrēšana Eiropā sākās tikai XII gs.

XIII gs. Baltijas zemēs (Livonijā), pēc to iekarošanas, Vācu ordenis sāka veidot kastelu tīklu. Sākotnēji vēl nebija radies viens noteikts nocietinājumu tips - lielākā daļa bija vai nu atjaunoti vietējo cilšu koka nocietinājumi, vai stratēģiskās vietās uzbūvētas jauni koka cietokšņi. Tomēr ļoti ātri vairumam ordeņa nocietināto vietu veidota mūra aizsargsiena, kuras plānojums ir neregulārs, sekojot dabiskajam reljefam. Kopš XIII gs. beigām Livonijas ordenis strauji izvērsa kastellu tīkla veidošanu, XIV gs. laikā uzceļot vairāk nekā 20 kastelas (latviešu literatūrā tradicionāli dēvētas par pilīm). Visplašāko pārskatu par piļu tipiem un telpu funkcijām Livonijā sniegusi vēsturniece I. Ose. Vadoties pēc pašu celtņu plānojuma, apjoma un datējuma, Livonijas ordeņpiļu arhitektūrā izdalāmi trīs galvenie būvperiodi. Pirmais periods datējams ar XIII gs., kad jauniekarotajā teritorijā uzsāka ierīkot militārā atbalsta punktus un blakus iepriekšējām tradicionālajām koka un zemes aizsargbūvēm tapa mūra nocietinājumi. Tā kā visu XIII gs. reģionā turpinājās karadarbība, Ordenim bija grūti izvērst plašu celtniecību. Otrais periods attiecas uz XIV gs. un XV gs. pirmajiem gadu desmitiem, kad Ordenis izvērsa monumentālu, plānā kvadrāta četru korpusu piļu celtniecību. Trešais periods kastellu celtniecībā datējams no XV gs. vidus līdz XVI gs. vidum. Šajā laikā kara mākslā strauji izplatījās ugunsieroči. Ordeņvalsts robežu nostiprināšanai celtas atsevišķas jaunas kastellas, tomēr lielākoties modernajiem aizsardzības principiem piemēroti vecie nocietinājumi, piebūvējot apaļos lielgabalu torņus, kā arī ceļot jaunas nocietinājumu sienas un veicot citus aizsardzības pasākumus.

Skat. arī: cietoksnis, forts, mote, pils

Literatūra par šo tēmu

  • Šnē Andris. Sabiedrība un vara : sociālās attiecības Austrumlatvijā aizvēstures beigās. - Intelekts: Rīga, 2002. - 471 lpp. ISBN 9984-600-06-8
  • Šnē Andris. Agrās pilsētas, rezidences un nocietinājumi... Dienvidaustrumlatvijas dzelzs laikmeta pilskalni sociālpolitiskā kontekstā. // Arheoloģiskie pieminekļi, arheoloģiskās vietas. - Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija: Riga, 2000.
  • Vasks A. Apdzīvotība, saimniecība un sabiedrība Daugavas baseinā bronzas un senākajā dzelzs laikmetā. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 1994., Nr.4., 54/.-76. lpp.
  • Mugurēvičs Ē. Novadu veidošanās un to robežas Latvijas teritorijā (12. gs. - 16. gs. vidus). // Latvijas zemju robežas 1000 gados. / sast. Caune A. - Latvijas Vēstures institūta apgāds: Rīga, 1999. - 283. lpp.; 54.-90. lpp. ISBN 9984-601-61-7
  • Brastiņš E. Latvijas pilskalni: Kuršu zeme. - Rīga, 1923. - 137 lpp.
  • Brastiņš E. Latvijas pilskalni: Zemgale un Augšzeme. - Rīga, 1926. - 104 lpp.
  • Brastiņš E. Latvijas pilskalni: Latgale. - Pieminekļu Valde: Rīga, 1928.
  • Brastiņš E. Latvijas pilskalni: Vidzeme. - Rīga, 1930.
  • Pilskalni un pilis. // Šterns Indriķis. Latvijas vēsture : 1180-1290 : Krustakari. - Latvijas vēstures institūta apgāds: Rīga, 2002. 93.-109. lpp.

  • Hill J.D. How Should We Understand Iron Age Societies and Hillforts? A Contextuel Study from Southern Britain. // Different Iron Ages. Studiens on the Iron Age in Temperate Europe. - British Archaeological Reports: Oxford: 1995, P. 45-66
  • Hill-Fort Studies. Essays for A.H.A. Hogg. / G.Guilbert ed. - Leicester University Press, 1981
  • Kaufmann J.E., Kaufmann H.W. The Medieval Fortress: Castles, Forts and Walled Cities of the Middle Ages. - De Capo Press: Cambridge (MA), 2001. ISBN 0-306-81358-0
  • Kenyon J. Medieval Fortifications. - Leicester University Press: Leicester, 1991. ISBN 0-7185-1392-4
  • Monreal y Tejada Luis. Medieval Castles of Spain. - Konemann, 1999. ISBN 3-8290-2221-2
  • Pounds N.J.G. The Medieval Castle in England and Wales: A Social and Political History. - Cambridge University Press: Cambridge, 1994. ISBN 0-521-45828-5
  • Thompson M.W. The Rise of the Castle. - Cambridge University Press: Cambridge, 1991. ISBN 0-521-37544-4
  • Šnē A. Hillforts of the Late Prehistoric Livs: Evidence for Chiefdom? // Lübeck style? Novgorod style? Baltic Rim Central Places as Arenas for Cultural Encounters and Urbanisation 1100-1400 AD. - Nordik: Riga, 2001, P. 337-343

  • Bielenstein A. Über Expedition nach Rakten und Sagare und über Burgberge an der Düna zwischen Stockmanshof und Friedrichstadt // Magazin Lettischen literarischen Geselschaft. Riga, 1885. T. 17, d. 2, p. 291—292.
  • Rainer Atzbach, Sven Lüken, Hans Ottomeyer. Burg und Herrschaft. - Sandstein: Dresden, 2010, ISBN 978-3-942422-02-4
  • Thomas Biller, G. Ulrich Großmann> Burg und Schloss. Der Adelssitz im deutschsprachigen Raum. - Schnell und Steiner: Regensburg, 2002, ISBN 3-7954-1325-7
  • Neue Forschungen zum frühen Burgenbau. / Hans-Heinrich Häffner - Deutscher Kunstverlag: München/Berlin, 2006, ISBN 3-422-06569-5
  • Die Burg – ein kulturgeschichtliches Phänomen. / Hartmut Hofrichter (Hrsg.) - Theiss: Stuttgart, 1994, ISBN 3-8062-1134-5
  • Klaus Leidorf, Peter Ettel. Burgen in Bayern. 7000 Jahre Burgengeschichte im Luftbild. - Theiss: Stuttgart, 1999, ISBN 3-8062-1364-X
  • Heribert J. Leonardy, Hendrik Kersten. Burgen in Spanien. Eine Reise ins spanische Mittelalter. - Theiss: Stuttgart, 2002, ISBN 3-8062-1654-1
  • Zentrale Funktionen der Burg. Wartburg/Eisenach 1996. / Barbara Schock-Werner, Hartmut Hofrichter (Hrsg.) - Europäisches Burgeninstitut: Braubach, 2001, ISBN 3-927558-07-9
  • Joachim Zeune. Burgen – Symbole der Macht. Ein neues Bild der mittelalterlichen Burg. - Pustet: Regensburg, 1996, ISBN 3-7917-1501-1

Resursi internetā par šo tēmu