Mongoļu impērija

No ''Vēsture''
Versija 2016. gada 6. janvāris, plkst. 20.16, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Jeke Mongol ulus
Čingishana iekarotā teritorija 1227. gadā
pastāv 1206-1368
lielie hani
  • Čingiss (1206-1227)
  • Ugedejs, Čingisa dēls (1229-1241
  • Toregene hatuna, reģente (1241-1246)
  • Gujuks, Ugedeja dēls (1246-1248)
  • Ogula Gaimaša, Gujuka atraitne (1248-1251)
  • Munke, Toluja dēls (1251-1259)
  • Hubilajs, Toluja dēls (1260-1294)
  • Arigs Buga, Toluja dēls, uzurpators (1260-1264)
  • Temurs (Oldžaitu), Džimgina dēls, Hubilaja mazdēls (1294-1307)
  • Kaišans (Gjuluks), Darmabala dēls, Hubilaja mazmazdēls (1307-1311)
  • Ajurbaribadra (Bujantu), Darmabala dēls, Hubilaja mazmazdēls (1311-1320)
  • Sudhipala gegens, Bujantu dēls (1320-1323)
  • Jesens Temurs, Kamala dēls, Džimgina mazdēls (1323-1328)
  • Arigs Buga, Jesena Temura dēls (1328)
  • Togs Timurs, Kaišana dēls (1328-1329)
  • Kušars (Kutuktu), Kaišana dēls (1329)
  • Jindžibals (1329-1332)
  • Irinčipals, Kušara dēls (1332-1333)
  • Togons Temurs, Kušara dēls (1333-1370)
Impērijas robežas XII gs. otrajā pusē

Mongoļu impērija (mong. Йекэ Монгол Улус - Dižā Mongoļu valsts) - XIII gs. Eirāzijas lielākajā daļā izveidokusies valsts, kas radās mongoļu cilšu konsolidēšanās procesā un turpmāko karagājienu rezultātā. Kā centralizēta impērija pastāvēja 1211.–1260. gados: 1206. gadā senmongoļu hans Temudžins, pakļāvis vairākas kaimiņu tautas, pasludināja impērijas izveidošanu un lielajā kurultajā tika ievēlēts par visu mongoļu valdnieku - kāpa tronī ar jaunu vārdu un titulu kā "Čingishans". 1211. gadā tika pieņemts impērijas oficiālais nosaukums: Jeke Mongol ulus (1211.–1271.), ar galvaspilsētu Karakorumu. Aptuveni 50 gadu laikā mongoļu armija iekaroja lielāko daļu sauszemes no Klusā okeāna līdz Vidusjūrai. Sava uzplaukuma laikā tā aizņēma vairāk nekā 33 miljonu km² Eirāzijas teritorijas un plešoties no Klusā okeāna līdz Melnajai jūrai, tā kļūstot par teritoriāli lielāko valsti cilvēces vēsturē. Administratīvi tika sadalīta 4 autonomās daļās, par katras vietvaldi ieceļot vienu dēlu:

  • Lielā hana uluss (Ķīna, Tibeta, Mongolija, Koreja, Austrumsibīrija), no kura vēlāk atdalīja vairākus mazākus ulusus;
  • Džuči uluss jeb Zelta orda (no Irtišas baseina austrumos līdz Donavai rietumos);
  • Hulagu uluss jeb Ilhanu valsts (no Amudarjas upes ziemeļos līdz Indijas okeānam dienvidos, un līdz Eifratai un Dienvidkaukāzam ziemeļrietumos);
  • Čagataja uluss jeb Maveranahra (teritorija starp Sirdarju un Amudarju, Septiņupe un Austrumturkestana)

De jure tā bija vienota milzu impērija (teritoriālā ziņā lielākā valsts cilvēces vēsturē) ar vienu valdnieku, vienu likumdošanu, administratīvo struktūru, valūtu, valsts pastu, nodokļu un muitas sistēmu. De facto tā bija 4 suverēnu un ne vienmēr savstarpēji draudzīgu valstu federācija, kurās kā vietvalži valdīja čingisīdi, un kuras imperatoram pakļāvās visai nosacīti (Ķīnas historiogrāfijā - un daudzu citu valstu zinātnieku vidū, kur pārņemts šis princips - pieņemts tikai pārējās mongoļu iekarotās teritorijas ārpus Juaņu impērijas Ķīnas zemēm dēvēt par "Mongoļu impēriju", kaut de iure tās bija pakļautas Juaņu impērijai kā provinces, vēlāk kā vasaļvalstis).

1229. gadā lielajā kurultajā par hanu un imperatoru ievēlēja Čingishana trešo dēlu Ugedeju (1187.-11.11.1241.; lat. Occadai, mong. Ogodei, tjurk. Oktai, ķīn. Taidzun, imperatora vārds Inveņhuandi). Viņa laikā impērija turpināja ekspansiju, pabeidzot Dzjiņ impērijas un Centrālāzijas iekarošanu, kā arī pakļaujot Koreju un Austrumeiropu līdz Donavas grīvai. Veicināja tirdzniecības attīstību.

1246. gadā par hanu un imperatoru ievēlēja mirušā Ugedej-hana dēlu Gujuku (1205.-1248.; lat. Cuiuc, Kuiuk, Gog haam, Ken-han, arm. Giug-han, ķīn. Guiju, imperatora vārds Din-dzun, Dzjaņpin-huandi). Kāpis tronī, pieņēma titulu “dalai-han”. Kristietis un kristīgās baznīcas aizgādnis. Atsāka mongoļu ekspansiju Dienvidķīnā.

1251. gadā par hanu un imperatoru ievēlēja Tuluja dēlu Munke (1208.-11.08.1259.; tjurk. Mengu, mong. Monke-hagan, pers. Mengu-kaan, ķīn. Menge, imperatora vārds Sjaņ-dzun). Viņa laikā impērija turpināja ekspansiju, iebrūkot Dienvidķīnas Sun impērijā, iekarojot Irānu un Abasīdu kalifātu mūsdienu Irākā.

1260. gadā divos dažādos kurultajos, kurā nevienā nebija kvoruma, ievēlēja divus hanus un imperatorus – Tuluja dēlus Hubilaju (karavadoņu kurultajā Ķīnā) un Arig-Bugi (impērijas aristokrātijas kurultajā Mongolijā). Četrus gadus ilgušajā pilsoņu karā uzvarēja Hubilaj-hans (23.09.1215.-18.02.1294.; tjurk. Kublai, mong. Sečen-han, ķīn. Hubile, imperatora vārds Šidzu). 1271. gadā viņš nomainīja impērijas nosaukumu, tās vietā pasludinot Juaņu impērijas nodibināšanu ar galvaspilsētu Hanbaliku (mūsd. Pekina), savukārt mūsdienu Mongolijas teritorija no centra kļuva par vienu no provincēm. Mongolija kļuva par vienu no impērijas provincēm. Viņa valdīšanas laikā mongoļi mēģināja iekarot Japānu un Dienvidaustrumāziju (Annamu un Čampu mūsdienu Vjetnamā un Kambodžā, Mjenu valsti mūsdienu Mjanmā jeb Birmā, Javas salu, Malajas arhipelāgu). Vairākas Dienvidindijas valstis un Ceilona atzina sevi par Juaņu impērijas vasaļiem. Šajā laikā tika iedibināti atsevišķi valsts kancelejas budisma, daoisma, islama, kristietības un konfuciānisma departamenti. Kā oficiālas reliģijas, impērija atzina arī jūdaismu un maniheismu. Mongoļu autohtonais šamanisms, kā arī Tibetas un Kašmiras maģijas kulti bija populāri daļā imperatora galma, bet plašāk sastopami nebija.

Politiski impērija de facto sašķēlās pēc Munkes nāves, kad 1260. gada kurultajs par lielo hanu ievēlēja Hubilaju. Zelta ordas, Čagataja ulusa un Ugedeja ulusa valdošie čingisīdi atsacījās tam pakļauties un pasludināja sevi par haniem, atzīstot Hubilaju tikai par morālu autoritāti. Savukārt Hubilajs un tā pēcnācēji turpināja uzskatīt, ka ir Mongoļu impērijas valdnieki, impērija pastāv, tikai rietumu provinces ir sadumpojušos separātistu varā.

1368. gada, kad Ķīnā sacelšanās rezultātā Juaņu dinastijas vara tika gāzta, nodibināta Minu dinastija un impērija, bet pēdējais mongoļu imperators Togan Temur’s ar galmu bēga uz Mongoliju. Mongoļu mēģinājumi turpmākajās desmitgadēs atgūt zaudēto un atjaunot Juaņ impēriju bija neveiksmīgi. Mongoliju pārņēma iekšējās jukas un čingisīdu cīņa par varu, ko retumis pārtrauca kāds spēcīgāks hans, līdz 1412. gadā centrālo Mongoliju iekaroja oiratu valdnieks Mahamu. Nopietns mēģinājums atjaunot zudušo mongoļu impēriju bija laikā no 1491. līdz 1583. gadam, kad mongoļu Dajan-hans un tā mantinieki veiksmīgi atguva lielāko daļu Mongolijas un atspieda oiratus uz rietumiem, sekmīgi karoja ar Min dinastiju. Pēdējo mongoļu lielo hanu Ligdan’u no troņa gāza un tā valsti iekaroja mandžūri 1643. gadā, izveidojot Ķīnas un Mongolijas teritorijā Ciņ impēriju. Pēdējais mēģinājums atjaunot mongoļu valsti bija XVII gs. otrajā pusē, kad rietummongoļi, izveidojuši Kašgaras hanisti, sāka ekspansiju uz austrumiem un iekaroja Tibetu un centrālo Mongoliju. XVIII gs. mandžūru Ciņ impērija kopā ar austrummongoļiem korčiniem tos sakāva, bet 1758. gadā Kašgaru pievienoja impērijai. Mongoļi, sadrumstaloti sīkos hanu ulusos, tā arī palika Ciņu impērijas vasaļi, bet Mongolija tāpat kā Tibeta – impērijas protektorāts līdz pat 1912. gadam.

Skat. arī: Mongoļu impērijas armija, bilikas, jasa, paidza

Literatūra par šo tēmu

  • Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. Valters P. - Divergens: Rīga, 2001., 62. lpp.
  • Grousset René. The Empire of the Steppes: A History of Central Asia. / Trans. Naomi Walford. - Rutgers: New Jersey, 1970. ISBN 0-8135-1304-9
  • Bat-Ochir Bold. Mongolian Nomadic Society: A Reconstruction of the 'Medieval' History of Mongolia. - Routledge, 2000, 224 pages, ISBN 0700711589
  • Andreas Meier. Rettung oder Fluch? Die Rolle der Mongolen in den politischen Entwicklungen des Nahen Ostens im Hochmittelalter. - Grin Verlag für akademische Texte, München und Ravensburg, 2005, ISBN: 978-3-638-75050-9
  • Христианский мир и "Великая Монгольская империя" : материалы францисканской миссии 1245 года / критический текст, пер. с лат. "Истории Тартар" брата Ц. де Бридиа, С. В. Аксенова, А. Г. Юрченко. - СПб. : Евразия, 2002. - 477 с.
  • Доманин Александр. Монгольская империя Чингизидов. Чингисхан и его преемники. - Центрполиграф: Москва, 2010, 90 c. ISBN 978-5-227-02115-1

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Mongoļu_impērija&oldid=59733"