Tjurku kaganāts

Tjurku kaganāts (kr. Тюркский каганат) – protovalstisks veidojums Eirāzijas stepēs, ko dažkārt literatūrā dēvē par Pirmo tjurku kaganātu, izveidojies ap 550. gadu, apvienojot lielu daļu tjurku cilšu zem viena vadoņa - kagana no Ašinu dzimtas, - varas. 20 gadu laikā tjurki iekaroja plašas teritorijas no Huanhe upes austrumos līdz Melnajai jūrai rietumos, taču ievērojamus spēkus un enerģiju prasīja nemitīgā iekšējā cīņa par varu, kas neļāva attīstīties par stabilu valsti. Ne par kādu centralizētu pārvaldi, fiskālo sistēmu un likumdošanu nebija runas – iekarotāji apmierinājās ar nodevu ievākšanu pakļautajās zemēs. Jau 581. gadā kaganāts sašķēlās divās nestabilās nomadu valstīs: Austrumtjurku kaganātā (ar centru Mongolijā) un Rietumtjurku kaganātā (ar centru Septiņupē). Ap 630. gadu Tanu impērija sagrāva Austrumtjurku kaganātu, bet ap 650. gadu – Rietumtjurku kaganātu. Ap 690. gadu kagana Ilteresa no Ašinu dzimtas vadībā tika apvienotas Mongolijas plato mītošās tjurku ciltis un izveidojās t.s. Otrais tjurku kaganāts. Maksimālo politisko varenību sasniedza kagana Bilges valdīšanas laikā (716-734), kad par tā meslu maksātāju kļuva Senā Ķīna. Pēc kagana nāves sākās tā dēlu savstarpējā cīņa par varu – 744. gadā tika nogalināts pēdējais kagans Ozmišs, un kaganāts sabruka. Lielu daļu tā bijušo teritoriju ieņēma un iedzīvotājus pakļāva t.s. Uiguru kaganāts (745-840).