Izraēļu valsts
Izraēlas valsts (ivr. ממלכת ישראל) - valsts Palestīnas ziemeļos 1060.-722.g.p.m.ē. Tās teritorija izveidojās, senebreju ciltīm XIII gs.p.m.ē. uzsākot Palestīnas iekarošanu un vietējo tautu un cilšu pilsētvalstu pakļaušanu. Par valsti uzskatāma kur no 1060. gadiem. Pirmais senrbreju valdnieks, saskaņā ar Bībelē ietvertajiem senebreju hroniku fragmentiem, bijis Sauls (valdījis apt. 1067.-1055. g.p.m.ē.) no benjaminu cilts, kura rezidence atradusies Givā (Dāvids rezidenci pārcēla uz iekaroto jevusu polisas centru Jeruzalemi). 928. g.p.m.ē. no valsts atšķēlās jūdu cilts un daļa benjaminu cilts, neatzīstot pārējo senebreju cilšu koalīcijas ievēlēto valdnieku Jerobeamu I, un izveidojot Jūdejas valsti. 722. g.p.m.ē. Izraēlas valsti iekaroja un padarīja par provinci Asīrijas valsts.
Literatūra
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. Valters P. - Divergens: Rīga, 2001., 46. lpp.
