Monarhs
Monarhs (no sengr. μόνος - monos, "viens", "vienīgais", ἄρχω - archō, "valdīt", t.i., "viens valdnieks") - valdnieks monarhijā, valsts centrālā institūcija (vispirms iezīmējās valdnieks kā varas nesējs, pēc tam valsts), kura rokās koncentrējās augstākā militārā, tiesu, izpildu un kulta vara. Valdnieka kā padoto un to teritorijas pārvaldītāja institūcija izauga no vadonības sabiedrības beigu posma, vadoņa/valdnieka statusam pamazām kļūstot mantojamam (daudzviet vadonības sabiedrības iezīmes, kur valdnieks bija tikai primus inter pares, saglabājās vēl ļoti ilgi, līdz pat viduslaikiem). Pieņemts, ka valdniecības tapšanas pamatā ir trīs pamatfaktori, kam pateicoties, radās šāda pārvaldes forma:
- nepieciešamība pēc karavadoņa, kura vara un autoritāte pietiekami liela, lai varētu mobilizēt visus konkrētās sabiedrības militāros resursus, negaidot visu indivīdu brīvprātīgu piedalīšanos;
- līdz ar pāreju uz lauksaimniecību, nepieciešamība pēc centrālās varas, kas organizētu (un piespiestu) sabiedrības locekļus visai sabiedrībai nepieciešamajos darbos (irigācijas sistēmu būve, kopīga lauku apstrāde, sabiedrības administrēšana, pavalstnieku pabarošana neražas un bada gados u.tml.);
- tā kā leģitīmu varu pār citiem ļaudīm var piešķirt nevis cilvēki, bet tikai augstāki spēki, nepieciešamība pēc starpnieka starp kopienu un tiem: valdnieks kā virspriesteris (valdnieks kā virspriesteris, augstāko dievību pārstāvis zemes virsū Mezopotāmijā, Persijā, Ķīnā, vai pat dievības iemiesojums, kā Ēģiptē).
No tā, cik labi pilda savas funkcijas, atkarīga visu padoto labklājība. Valdniekam labi pildot savus pienākumus, tā vara bija absolūta (despotija). Attiecīgi, valdniekam nepildot (vai slikti pildot) šīs savas funkcijas, tā vara varēja zaudēt leģitimitāti padoto acīs, un valdnieks varēja zaudēt gan varu, gan dzīvību. Daudzviet (īpaši izteikti tas bija Senajā Ķīnā) pavalstnieki pat labvēlīgi uztvēra veiksmīgus valsts apvērsumus: ja apvērsuma vadītājam izdevās gāzt iepriekšējo dinastiju un pašam kļūt par valdnieku, tas bija vistiešākais pierādījums, ka augstākie spēki novērsušies no zaudētāja un dāvājuši veiksmi uzvarētājam. Civilizācijas centros valdnieka vara bija absolūta un mantojama, taču perifērijā valdnieku vēl ilgi ievēlēja no aristokrātijas pārstāvjiem (kā tas bija Mongoļu impērijā vēl XIII gs.), pavalstnieki varēja saraut ar to attiecības vai piespiest to parakstīt privilēģijas, kā tas bija feodālismā u.tml. Gan ahajiešu basileji, gan romiešu reksi savos lēmumos lielā mērā bija atkarīgi no kopienas vecāko sapulces, bet svarīgākos jautājumus izlēma tautas sapulce. Tikai pamazām valdnieks ieguva aizvien lielāku varu, kas galu galā koncentrējās absolūtismā. Jaunākajos laikos konstitucionālajās un parlamentārajās monarhijās monarha pilnvaras tika ierobežotas, un faktiskā vara pakāpeniski nonāca parlamenta un valdības rokās.
Skat. arī: regālijas, insignijas, maliks, hans, hagans
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens, Rīga, 2001., 82. lpp.
- Valdniecība un valdnieks. // Pāvulāne Velta. Seno laiku vēsture. 1. daļa. (metodisks līdzeklis) – Mācību apgāds NT: Rīga, 1996., 47.-56. lpp. ISBN 9984-617-13-0
- Rulers and Ruled in Late Medieval England. / Archer, Rowena E. and Simon Walker. (eds) - Hambledon Press: London, 1995. ISBN 978-1-85285-133-0
- Канторович Эрнст Х. Два тела короля. Исследование по средневековой политической теологии. - Изд-во Института Гайдара: Москва, 2013. - 744 с. ISBN 978 5 93255 380 0
