Džordžs I, Lielbritānijas karalis
| |
| valda | 01.08.1714.- 11.06.1727. |
| kronēšana | 20.10.1714. |
| sieva | Sofija Doroteja |
| bērni |
|
| ārlaulības bērni |
|
| karaliskais nams | Hanoveres dinastija |
| tēvs | Ernsts Augusts |
| māte | Sofija |
| dzimis | 1660. gada 28. maijā |
| miris | 1727. gada 11. jūnijā |
Džordžs I (George I, King of Great Britain and Ireland, 1660.-1727.), Kalenbergas hercogs (23.01.1698.-07.09.1708.) un Hanoveres kūrfirsts (07.09.1708.-11.06.1727.), Lineburgas-Celles hercogs (28.08.1705.-07.09.1708.), Lielbritānijas karalis un Īrijas karalis (01.08.1714.-11.06.1727.). Braunšveigas-Kalenbergas hercoga, pirmā Hanoveres kūrfirsta Ernsta Augusta (Ernst August von Braunschweig-Calenberg, der erste Kurfürst von Hannover) un Sofijas (Sophie, Prinzessin von der Pfalz) vecākais dēls. Dzimis 1660. gada 28. maijā (7. jūnijā p.j.st.) Osnabrikas pilī, Hanoverē. Guvis pamatā militāru izglītību, Georgs Ludvigs (vāc. Georg Ludwig, angl. George Louis) jau 15 gadu vecumā uzsāka militāro dienestu. Vēlākos gados piedalījās Žečpospoļitas karaļa Jana Sobeska karos ar turkiem, pēc tam piedalījās karadarbībā pret Franciju. 1682. Gadā apprecējās ar savu māsīcu Sofiju Doroteju, Braunšveigas_Lineburgas-Celles princesi (Prinzessin Sophie Dorothea von Braunschweig-Lüneburg-Celle, 1666.-1726.). Attiecības laulāto starpā bijušas ļoti sliktas, līdz 1694. gadā Georgs Ludvigs šķīra laulību un, apsūdzējis sievu laulības pārkāpšanā, lika ieslodzīt to uz mūžu Āldenas pilī (Schloss Ahlden), kur tā mira pēc 32 gadiem, 1726. gada 13. novembrī (tas gan nekavēja Georgam mantot sava sievastēva zemes 1705. gadā). 1698. gadā Georgs Ludvigs mantoja tēva zemes, bet 1699. gadā kronējās par kūrfirstu. 1714. gadā kā vienīgais pretendents[1] kāpa Lielbritānijas tronī, kronējoties kā Džordžs I. Valdīšanas laiks pagāja ļoti saspringtā iekšpolitikā, kam par iemeslu bija nemitīgās sazvērestības un jakobitu centieni gāzt viņu no troņa (1715., 1719., 1727.). Var teikt, ka Hanoveres dinastijai saglabāt troni palīdzēja tikai vigu atbalsts un Roberta Volpola (Sir Robert Walpole) diplomāta talants. Pats Džordžs nebija populārs kā karalis. Angļu valodu tā arī neiemācījies, ar ministriem un Parlamentu viņš sarunājās tikai vāciski vai latīniski, un šķiet, nesaprata un nevēlējās saprast valsti, kur valdīja, un nemīlēja tajā uzturēties, vairāk laika pavadot Hanoverē. Savukārt pūlis izsvilpa karaļa favorīti Meluzīni fon Šulenburgu (Ermengarde Melusina Baronin von der Schulenberg), kurai tas dāvāja Kendalas hercogienes (Duchess of Kendal) titulu. Karaļa popularitāti nevairoja arī viņa iesaistīšanās t.s. Dienvidjūru kompānijā (South Sea Company), kas tai piesaistīja daudzus akcionārus, kuri šīs kompānijas vērtspapīru buma burbuļa plīšanas brīdī 1720. gadā cieta ievērojamus zaudējumus, radot valstī finanšu krīzi.
Atsauces un paskaidrojumi
- ↑ 1701. gada Aktā par valsts iekārtu – Act of Settlement, - bija minēts kā trešais kandidāts pēc Annas un viņa paša mātes Sofijas, kuras abas mira 1714. gadā
| Priekštecis: Anna |
Lielbritānijas karalis 1714.-1727. |
Pēctecis: Džordžs II |
Literatūra
- Beattie John M. The English Court in the Reign of George I. - Cambridge University Press, Cambridge, 1967
- Marlow Joyce. The life and times of George I. - Weidenfeld and Nicolson, London, 1973, ISBN 0297765922
- Hatton Ragnhild. George I: Elector and King. - Thames and Hudson, London, 1978 ISBN 050025060X
- Williams Basil. The Whig Supremacy 1714–1760. - Oxford University Press, Oxford, 1962
- John M. Beattie. The English Court in the Reign of George I. - Cambridge, 1967
- Ragnhild Hatton. George I, Elector and King. - Thames and Hudson, London, 1978, ISBN 0-500-25060-X
- Ragnhild Marie Hatton. Georg der Erste. Ein deutscher Kurfürst auf Englands Thron. - Societäts Verlag, Frankfurt a.M., 1982 (1. Auflage), 1985 (2. Auflage), ISBN 3-7973-0398-X
