Bermontiāde
Bermontiāde - t.s. Rietumkrievijas brīvprātīgo armijas īstenota karadarbība pret Latvijas Republiku no 1919. gada oktobra līdz 1920. gada janvārim. Lai veicot savu pamatuzdevumu - līdzdalību Krievijas pilsoņu karā pret boļševikiem, neatstātu sev aizmugurē Latvijas armiju, ko uzskatīja par kreisi orientētu, kas ne ar ko īpaši neatšķiroties no boļševikiem, ar vācu augstāko virsnieku palīdzību tika izstrādāts pēkšņa uzbrukuma plāns Rīgas, pēc tam Vidzemes un Igaunijas sagrābšanai – operāciju "Zibensspēriens" (vāc. Blitzschlag)[1]
Satura rādītājs
Abu naidīgo pušu spēki
Precīzas uzskaites šajā visai haosa pārņemtajā laikā nebija, taču pēc paša Rietumu armijas virpasvēlnieka Bermonta vēlāk sniegtajām ziņām viņa rīcībā bija 51-51 000 kareivju, 600 ložmetēju, 100 lielgabalu, 50 mīnmetēju un 120 lidmašīnu.[2] Pēc ģen. P.Radziņa aplēsēm Rietumkrievijas armija ietilpa: Vācu leģions (5500 karavīri, 39 lielgabali), Dzelzsdivīzija (5000 karavīri, 20 lielgabali), krievu daļas (1500 karavīri, 6 lielgabali) - pavisam 12000 kājnieku un 65 lielgabalu.[3] Oktobra sākumā Latvijas armijā bija 1811 virsnieku, 60 ārstu, 500 militāro ierēdņu, 4189 instruktori, 31 690 kareivji, bet bruņojumā bija 20 lielgabali, 173 ložmetēji, 121 patšautene, 21 624 šautenes.[4] Vairums daļu atradās formēšanās stadijā un reālā karadarbībā bija spējīgi piedalīties 35-40% karavīru.[5] Mobilizācijas rezultātā Latvijas armija palielinājās par 8000 karavīriem, bet kopumā cīņās pret Rietumu armiju piedalījās 50 000 Latvijas karavīru.[6]
Karadarbība
Rietumu armijas uzbrukums Rīgai sākās 8. oktobra rītā ar uzbrukumiem flangos. Kreisajā flangā plkst. 10:00 aptuveni 1000 Bermonta karavīru (bataljons) ieņēma Tukumu.[7] Latvijas armijas daļas panikā bēga, un šajā pašā dienā bermontieši ieņēma arī Jūrmalu. Labajā spārnā bermontiešu virzīšanās uz priekšu bija ievērojami lēnāka. T.s. Vācu leģions caur Iecavu uzbruka Ķekavas virzienā. Sastapis vienas Latvijas armijas rotas nopietnu pretestību, leģions pie Ķekavas iestrēga līdz pusdienlaikam, bet pēc tam apstājās Daugavas kreisajā krastā iepretim Doles salai, kur to apturēja LA 6. Rīgas kājnieku pulks. Smagas cīņas risinājās frontes līnijas centrā, Jelgavas šosejas apkaimē, pa kuru uz Rīgu lauzās dzelzdivizija. Līdz vakaram tai gan izdevās izlauzties līdz Rīgas pilsētas robežai, taču ieņemt Pārdaugavu bermontieši nespēja.[8] Latvijas Pagaidu valdība bēga uz Cēsīm, savukārt Rīgas apsardzības priekšnieks pulkvedis Jorģis Zemitāns deva pavēli LA daļām pamest Rīgu un atkāpties uz 1. Pasaules kara aizstāvēšanās pozīcijām pie Juglas. Atkāpšanos uzsākušās karaspēka daļas tomēr atteicās pildīt šo pavēli un nostiprinājās Rīgā gar Daugavas labo krastu.[9] Kad Rietumu armijas daļas sasniedza Rīgas tiltus pāri Daugavai, upes labajā krastā pilsētas aizstāvēšanai jau bija savilkti visi iespējamie spēki. Palīgā ieradās arī 2 Igaunijas bruņuvilcieni un t.s. bermontiešu uzbrukums tika apturēts.
10. oktobrī P.Bermonts pa radio vērsās pie Latvijas Pagaidu valdības ar ierosinājumu uzsākt pamiera sarunas. Ierosinājums palika bez atbildes. 15. oktobrī 8 sabiedroto karakuģi sāka intensīvu Daugavgrīvas, Bolderājas, kā arī bermontiešu pozīciju aizmuguri. Šajā laikā Rietumu armija izvērsa fronti rietumos, Lejaskurzemē, ieņemot Saldu, Skrundu, Ezeri, Priekuli u.c., atbruņojot Latvijas Pagaidu valdības komandantūru personālu. 30. oktobrī ar kauju ieņēma Dundagu, nākamajā dienā - Popi un Ugāli, tālāko virzību apturot, līdz 4. novembrim, kad ieņēma Grobiņu un lauzās Liepājas virzienā. (14. novembrī notika smaga kauja par Liepāju, kurā pilsētas garnizons atsita bermontiešuuzbrukumu un tie pilsētu tā arī nespēja ieņemt. 3. novembrī Latvijas jūras spēku daļas, kuras kontrolēja Daugavu, desantēja 9. Rēzeknes kājnieku pulku upes kreisajā krastā Daugavgrīvas cietokšņa apkaimē (Jūras daļas 1919. gada 16. oktobra pavēlē minēts 21 kuģis). Daugavgrīvā un Bolderājā tika saņemts gūstā vairāk nekā 300 bermontiešu, 1 lielgabals, daudz ložmetēju un šauteņu, patronu, lādiņu, kā arī radiostacija, zirgi, rati u.c. trofejas.[10] Pēc nedēļas Latvijas armija izdzina bermontiešus no Torņakalna, bet 11. novembrī Rīga bija pilnībā atbrīvota. Nākamajā dienā Rietumu armija atkāpās uz pozīcijām līnijā Olaine-Kalnciems-Sloka.
Novembra vidū ieradās sabiedroto misija ģen. A.Nisela vadībā, lai vienotos par bermontiešu daļu evakuāciju no Latvijas. T.s. Rietumkrievijas brīvprātīgo armija oficiāli kapitulēja un pārgāja Veimāras republikas pakļautībā. Jaunieceltais šīs armijas virspavēlnieks M.Eberharts lūdza pārtraukt karadarbību naktī no 19. uz 20. novembri un sākt pamiera sarunas. Radiogramma palika bez atbildes.[11] 21. novembrī Latvijas armija uzsāka uzbrukumu visā austrumu frontes līnijā, izdzenot bermontiešudaļas no Jelgavas, bet nākamajā dienā - no Tukuma. Tā kā Rietumu armijas daļas nu juridiski bija Veimāras republikas pakļautībā, taču turpināja pretoties, Latvija 25. novembrī pieteica karu pašai Vācijai[12] Novembra beigās bija atbrīvota praktiski visa Kurzeme. (30. novembrī gan sabiedroto misija uzstāja, ka "latviešu karaspēkam nekavējoties jāpārtrauc uzbrukuma rakstura darbība pret krievu un vācu karaspēku"[13], taču bija jau par vēlu.). Decembra sākumā pēdējās Rietumu armijas daļas šķērsoja Latvijas-Veimāras republikas robežu. 3. decembrī Latvijas armijas virspavēlniecība izdeva pavēli par tālākas virzības apturēšanu.[14] Saskaņā ar visai aptuveniem aprēķiniem (precīzāki nav iespējami avotu neesamības dēļ), neskaitot ievainotos un sakropļotos Rietumu armija šajās kaujās zaudēja aptuveni 5000 kritušo, bet Latvijas armija zaudēja aptuveni 2000 kritušo.[15]
Atsauces
- ↑ Darstellungen aus den Nachkriegskämpfen deutscher Truppen und Freikorps. Bd. 3. / Die Kämpfe in Baltikum nach der zweiten Einnahme von Riga: Juni bis Dezember 1919. - Berlin, 1938., S. 87.
- ↑ Awaloff. Im Kämpfe gegen den Bolschewismus. - Hamburg, 1925., S. 219.
- ↑ Pēteris Radziņš. Latvijas atbrīvošanas karš. Rīgas, "Avots", 1990. Pārpublicējums
- ↑ Latvijas Valsts vēstures arhīvs -turmāk LVVA, - 3601. f., 1. apr., 407. 1., 1. lp.
- ↑ Ducens J. Mūsu armija pirmajos 5 gados. // Valdības vēstnesis. 1923. 17 novembris
- ↑ Latvijas armija 20 gados. - Rīga, 1940., 193., 214. lpp.
- ↑ LVVA, 1468. f., 1. apr., 136. 1., 152. lp.
- ↑ Radziņš P. Cīņas pret Bermontu. / Latvijas brīvības karš. 1. d., Rīga, 1921., 23. lpp.
- ↑ Radziņš P. Cīņas pret Bermontu. / Latvijas brīvības karš. 1. d., Rīga, 1921., 23. lpp.
- ↑ Radziņš P. Cīņas pret Bermontu. / Latvijas brīvības karš. 1. d., Rīga, 1921., 32. lpp.
- ↑ Peniķis M. Zemgales un Jelgavas atbrīvošana 1919. gada novembrī. // Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls. 1938., Nr.4., 549. lpp.
- ↑ Latvijas ārlietu ministra Zigfrīda Meierovica 1919. gada 25. novembra nota Vācijas Ārlietu ministram H.Milleram par kara pieteikumu Vācijai. - LVVA, 2574. f., 4. apr., 93. l., 122. lp.
- ↑ LVVA, 6033. f., 1. apr., 94. 1., 7. lp.
- ↑ LVVA, 1516. f., 1. apr., 962. 1., 114. lp.
- ↑ LVVA, 3601. f., 1. apr., 220. 1., 13. lp.
