Enciklopēdija

No ''Vēsture''
Versija 2009. gada 4. jūnijs, plkst. 14.36, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums) (→‎Krievu valodā:)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Enciklopēdija (jaunlatīņu encyclopaedia, no sengr. ἐγκύκλιος παιδεία, enkyklios paideia - "aptveroša apmācība") - tematiski vai alfabēta secībā, vai abējādi sistematizēts vispārējo zināšanu vai kādas zināšanu nozares terminus un jēdzienus skaidrojošs apkopojums, kas sastāv no īsiem rakstiem, kurus parasti rakstījuši vairāki autori (katrs savā jomā). Termina "enciklopēdija" izcelsmi saista ar sengrieķu sofistu Hipiju, kurš centās savas zināšanas sistemātiski apkopot un tādā veidā tās mācīt, - visas zināšanas un prasmes, kas, viņaprāt, nepieciešamas brīvam cilvēkam, viņš apzīmēja ar vārdu "enciklopēdija". Romieši vēlāk šīs zināšanas dēvēja par "brīvajām mākslām" (artēs liberālēs), jo tās nepieciešamas tikai brīvajiem cilvēkiem, kam zināšanu apguve un izmantošana nav iztikas avots. Sākotnēji antīkie filosofi savas zināšanas tālāk nodeva mutvārdu formā, bet, sākot ar IV gs. p.m.ē., parādījās pirmie informācijas apkopojumi, ko var uzskatīt par mūsdienu enciklopēdiju pirmsākumu.

Par pirmo antīko enciklopēdiju uzskatāma Katona Vecākā (234–149 p.m.ē.) pamācības dēlam, kuras ietvertas vairākos sējumos, sistemātiski apkopojot un pārskatāmā veidā sakārtojot zināšanas par medicīnas, retorikas, tiesību, lauksaimniecības un militārajiem jautājumiem. Līdzīgā virzienā darbojās Varrons (116–27 p.m.ē.), piemēram, informāciju par latīņu valodu viņš sakopojis un izkārtojis 20 sējumos, bet vispārējo zināšanu apkopojums "Artēs liberālēs" bija ietverts deviņās grāmatās. Plīnijs Vecākais (23–79) sarakstīja darbu "Dabas vēsture" (Naturālis historia) 37 grāmatās, kas sniedza sistemātiskas ziņas ģeogrāfijā, astronomijā, vēsturē, zooloģijā, botānikā un mineraloģijā. Visievērojamākais antīkās pasaules enciklopēdists bija Isidors (560–636), kurš no agrāko autoru sarakstītā kompilēja vairākas enciklopēdijas - to vidū bija 20 sējumu "Etimoloģijas" (Etymologiae), arī daudzsējumu darbs "Pirmsākumi" (Originēs). Šajās enciklopēdijās bija sistematizētas visas tā laika zināšanas: sāka ar grieķu izglītības pamatiem (gramatiku, dialektiku, retoriku), tad sniedza romiešu "brīvās mākslas" (aritmētiku, ģeometriju, astronomiju, mūziku) un pēc tam aptvēra medicīnu, tieslietas, grāmatniecību, reliģiju, valodas, tautas, valstis, cilvēkus un dzīvniekus, kosmosu, celtniecību, mineraloģiju, zemkopību, militāros jautājumus, kuģniecību u.c. jautājumus, izklāstā apvienojot parādību aprakstu ar vārdu (terminu) analīzi. Viduslaikos sarakstīts visai liels enciklopēdiju apjoms, bet gandrīz visu to pamatā ir Seviljas Isidora darbi.

Tā kā zinātnes attīstība notika praktiski tikai Romas Katoļu baznīcas vidē, autori lielāko tiesu bija mūki, turpinājās tradīcija rakstīt enciklopēdijas latīņu valodā. Enciklopēdiskās zināšanas izmantoja sabiedrības izglītošanai, tās cenšoties ietvert sprediķos u.c. Baznīcas publikācijās, piemēram, bijušais Rabans Maurs ap 850. gadu sarakstīto enciklopēdiju "Par lietu dabu" (Dē rerum natūrā) jau titullapā dēvē par palīglīdzekli sprediķu sacerēšanai - Maura enciklopēdija pārrakstīta neskaitāmos eksemplāros un izmantota vairākus gadsimtus. Laikposmā starp 1110. un 1140. gadu abats Teofils sarakstīja pirmo tehnisko enciklopēdiju "Par dažādām mākslām" (Dē diversīs artibus), kas bija paredzēta nevis teologiem, bet māksliniekiem un amatniekiem (enciklopēdijai ir trīs daļas: pirmā - glezniecība, otrā – stikla ražošana un apstrāde, trešā – metāli un metālu apstrāde). Pirmā enciklopēdija, kurā bija ievērota stingra loģiska sistēma, katra no 19 sējumu saturu sistematizējot tematiski un alfabētiskā secībā, bija Magdeburgas mūka Bartolomeja starp 1220. un 1240. gadu tapušais darbs "Par lietu īpašībām" (Dē proprietātibus rērum), kas drīz pēc sarakstīšanas tulkota no latīņu valodas vairākās citās valodās. Materiāla kārtošanas pamatsistēma izrietēja no tā laika un kultūras reliģiskiem priekšstatiem: centrā bija Dievs, tad cilvēks (kā redzamās pasaules viduspunkts), tad daba un beidzot - tehnika un mākslas. Šajā pašā gadsimtā Francijas karalistē Kantimprejas Toms sarakstīja dabaszinātņu enciklopēdiju 19 grāmatās "Par lietu dabu" (Dē natūrā rērum), kas kļuva populāra vācu un holandiešu tulkojumos. Autors 15 gadus bija vācis materiālus Anglijas, Francijas un vācu zemju bibliotēkās, lai sakopotu galvenās dabaszinātņu atziņas - atšķirībā no senākām enciklopēdijām, šajā darbā izejas punkts bija nevis vairs Dievs un citi reliģiski jēdzieni, bet gan cilvēks: pirmajā grāmatā aplūkota cilvēka anatomija, turpmākajās - četrkājainie dzīvnieki, putni un citi dzīvnieki, augi, minerāli utt. Lielākā un ievērojamākā viduslaiku enciklopēdija ir franku karaļa Luja IX dēlu audzinātāja un karaļa bibliotēkas pārziņa Vensāna de Bovē "Lielais spogulis" (Speculum majus), kas sarakstīta laikā starp 1244. un 1254. gadu. Šī enciklopēdija aptver 95 grāmatas ar 10 987 nodaļām, par avotiem izmantojot vairāk nekā 2000 dažādos laikos un dažādās zemēs sarakstītu darbu. Enciklopēdijai ir trīs daļas ("spoguļi"): "dabas spogulis", "zinātņu spogulis" un "vēstures spogulis", to tulkoja un pārrakstīja (vēlāk arī iespieda) daudzās valodās, un līdz pat XVII gs. šis kapitālais darbs bija galvenā rokasgrāmata visās zināšanu nozarēs

Jauns posms enciklopēdiju kvalitatīvajā attīstībā radās līdz ar humānisma intelektuālo kustību, kas lielu vērību pievērsa uzmanību antīkās kultūras pētīšanai. Humānistu daudzo enciklopēdiju vidū visievērojamākā ir tiesību profesora Rafaēla Mafei (1451–1522) darbs "Pilsētu komentāru 38 grāmatas" (Commentariorum urbanorum libri XXXVIII): enciklopēdijas pirmās 12 grāmatas veltītas ģeogrāfijai, nākamās 11 grāmatas - visu laiku ievērojamākajiem cilvēkiem un galveno valodu analīzei; 24. grāmatā ietvertas ziņas par cilvēku ("par cilvēka locekļiem un ciešanām") un sniegtas medicīnas un farmācijas atziņas, 25. grāmatā rakstīts par dzīvniekiem, 26. grāmatā - par augiem, 27. grāmatā - par metāliem un minerāliem. Atsevišķa grāmata veltīta runas mākslai un atmiņai, divās grāmatās aplūkoti Aristoteļa darbi (antīkās pasaules kultūras lielāko sasniegumu apraksts vijas cauri visai plašajai enciklopēdijai). Pārējās grāmatās sniegtas ziņas par dažādām zināšanu un zinātņu nozarēm (piemēram, matemātiku, arhitektūru u.c.). Atbilstoši laika garam, zināšanu teoloģisko skaidrojumu aizvin vairāk aizviedoja dabas zinātņu skaidrojums. Sākot ar XVII gs., zinātne attīstījās, un enciklopēdijas sāka tapt arī nekatoliskajā vidē: 1696.-1697. gadā tika izdota P.Beila (1647–1706) "Vēsturiskā un kritiskā vārdnīca" (Dictionnaire historique et critique).

Liela nozīme bija XVIII gs. otrajā pusē pēc karaļa 1746. gada rīkojuma Denī Didro un Žana Dalambēra veidotajai "Enciklopēdijai" (iecerēta tā bija kā 1728. gadā Londonā iznākušās E. Čeimbersa "Enciklopēdijas" tulkojums, bet 1748. gadā karalis deva rīkojumu ne tikai vārdnīcas tulkošanai, bet arī papildināšanai) - ap šo izdevumu pulcējās visi tā laika Francijas intelektuāļi, un tam bija liela nozīme Lielās franču revolūcijas inspirēšanā. Didro bija izcils apgaismotājs, filosofs materiālists, labi prata angļu valodu un bija jau tulkojis no tās kādu medicīnas vārdnīcu. Dalambērs bija ievērojams matemātiķis. Daudzus rakstus viņi tulkoja paši, citiem meklēja tulkotājus. Tika izveidots autoru kolektīvs, kurā ietilpa aptuveni 160 ievērojamu franču zinātnieku un mākslas un amatniecības nozaru pārstāvju, kas vēsturē tie pazīstami kā enciklopēdisti. Sevišķu uzmanību pievērsa ilustrācijām, tāpēc vāca dažādu priekšmetu un ainavu zīmējumus, pieņēma darbā īpašus zīmētājus, kurus sūtīja uz dažādu nozaru darbnīcām zīmēt darbarīkus, it īpaši dažādu mehānismu un ierīču attēlus. Kopumā enciklopēdija aptvēra 17 teksta sējumus un 11 ilustrāciju sējumus. 1765. gadā iznāca iepriekšējos gados sagatavotie pēdējie 10 sējumi. No 1762. gada līdz 1772. gadam iznāca visi 11 ilustrāciju sējumi. Bez Didro līdzdalības līdz 1780. gadam tika izdoti vēl pieci papildsējumi (4 teksta un 1 ilustrāciju sējums). Vārdnīcas pilnīgais nosaukums bija "Enciklopēdija jeb zinātņu, mākslu un amatu sistemātiska vārdnīca" (Encyclopédie ou Dictionnaire raisonné des sciences, des arts et des métiers), kopējā izdevumu summa bija 1 159 000 livru.

Sevišķu uzplaukumu enciklopēdiskā literatūra pieredzēja XIX gs., kad tās izdeva tādi ievērojami izdevēji kā F.A. Brokhauzs (1772–1823), J. Meiers (1796–1856). Enciklopēdiju izdošana dažās zemēs (piemēram, Vācijā) kļuva par ļoti ienesīgu grāmatniecības nozari - tur šie izdevumi parasti iznāca ar nosaukumu "konversācijas vārdnīcas" (konversācijas vārdnīcām pirmām kārtām vajadzēja dot informāciju sabiedriski politiskām diskusijām - konversācijai), piemēram, 1840.–1855. gadā Meijera izdotā 52 sējumu enciklopēdija "Lielā konversācijas vārdnīca izglītotām kārtām" (Das grosse Conversations-Lexicon für die gebildeten Stände), kurā ietilpa aptuveni miljons rakstu (kaut arī vārdnīca bija diezgan dārga, tai bija 70 000 abonentu). Meiera izdevniecība kļuva par vienu no lielākajiem vācu grāmatu izdošanas centriem - par Leipcigas Bibliogrāfisko institūtu, kas pēc J. Meiera nāves turpināja izdot dažādas enciklopēdijas. Vairākos izdevumos iznāca "Lielā konversācijas vārdnīca", paralēli tai arī mazākas enciklopēdijas gan ar vispārēju, gan šauri specifisku raksturu (piemēram, sieviešu, bērnu, atsevišķu profesiju enciklopēdijas).

Plašas un daudzveidīgas enciklopēdijas izdotas arī citās valstīs, galvenokārt Francijā un Anglijā. Francijā lielākā enciklopēdija pēc Didro enciklopēdijas pazīstama ar Larusa vārdu. Franču pedagogs Pjērs Laruss (1817–1875) XIX gadsimta vidū sagatavoja, rediģēja un par saviem līdzekļiem arī izdeva enciklopēdiju, ko nosauca par "Lielo vispārējo XIX gadsimta vārdnīcu" (Grand dictionnaire universel du XIX siecle). Šīs vārdnīcas 15 sējumi un divi papildsējumi iznāca 25 gadu laikā (1865–1890), enciklopēdijas īpatnība bija tā, ka Laruss sevišķu uzmanību pievērsa franču valodai, vēsturei, literatūrai un mākslai; katrā vārdnīcas šķirklī viņš ne tikai sniedza parādības aprakstu, bet arī analizēja aplūkojamo vārdu no valodniecības viedokļa. Vēlāk šī enciklopēdija vairākkārt izdota ar nosaukumu "XX gadsimta Laruss" sešos ļoti biezos liela formāta sējumos. Lielbritānijas karalistē skotu tipogrāfs V. Smelijs XVIII gadsimta otrajā pusē (1768–1771) izdeva "Britu enciklopēdiju" ("The Encyclopaedia Britannica") trijos sējumos. Šajā vārdnīcā galvenā uzmanība veltīta dabaszinātņu un tehnikas jautājumiem. Turpretī otrajā izdevumā, kas iznāca 10 sējumos, īpaša vieta tika ierādīta ievērojamu cilvēku biogrāfijām, vārdnīcā ietvertā informācija tika rūpīgi pārbaudīta, tāpat rūpīgi noslīpēts ir vārdnīcas stils. Šī enciklopēdija kļuva populāra un iznāca daudzos izdevumos, tās pilnveidošanas darbs turpinās līdz pat mūsdienām. Atšķirībā no citās zemēs izdotajām enciklopēdijām "Britu enciklopēdijā" ir samērā maz rakstu – pat 30–50 sējumu izdevumos tikai 40–50 tūkstoši šķirkļu. Toties šie raksti ir plaši un tajos aplūkoti daudzi pakārtoti jautājumi. Lai vārdnīcā orientētos, pievienoti sīki personu un priekšmetu rādītāji. Amerikāņu enciklopēdiju vēsture nav sena, jo iepriekšējos gadsimtos ASV parasti lietoja angļu izdevumus (vēl tagad "Britu enciklopēdiju" paralēli iespiež gan Anglijā, gan Savienotajās Valstīs). XIX gs. vidū (1858–1863) ASV izdeva patstāvīgu "Jauno amerikāņu enciklopēdiju (New American Cyclopedia) 16 sējumos. XX gs. ASV vispopulārākā bija "Amerikāņu enciklopēdija" ("The Encyclopedia Americana") - tās pirmais izdevums 16 sējumos iznāca 1903. un 1904. gadā, pēc tam gandrīz katru gadu bijuši atkārtoti vai jauni izdevumi.

Pirmo enciklopēdiju Krievijas impērijā XVIII gs. 30. gados sagatavoja vēsturnieks V. Tatiščevs. Viņa sastādītais "Krievu leksikons" (Лексикон российской, исторической, географической, политической и гражданской) gan pilnībā nav iespiests (tā pirmie trīs sējumi izdoti 1793. gadā). Arī vairākas nākamās enciklopēdijas palika nepabeigtas. Plašākā enciklopēdija bija F. Brokhauza un I. Jefrona "Enciklopēdiskā vārdnīca", kas iznāca 82 sējumos ar četriem papildsējumiem (1890–1907) – pamatā bija Brokhauza "Konversācijas vārdnīca", bet liela daļa teksta par Krieviju un par jaunākajiem dabaszinātņu sasniegumiem bija rakstīta no jauna. Jefrona izdevniecība laida klajā arī "Jauno enciklopēdiska vārdnīcu" (Новий энциклопедический словарь, 1911.-1916. g. iznāca 29 no paredzētajiem 48 sējumiem) un "Mazo enciklopēdisko vārdnīcu" trīs sējumos (Малый энциклопедический словарь, 1899–1902; otrais izdevums četros sējumos 1907–1909). Pēc J. Meiera enciklopēdiju parauga krievu valoda izdeva "Lielo enciklopēdiju" (Большая энциклопедия) 20 sējumos ar diviem papildsējumiem S. Južakova redakcijā (1900–1909). PSRS tika izdotas gan universālās un nozaru enciklopēdijas krievu valodā, gan arī atsevišķu republiku enciklopēdijas nacionālajās valodās. Plašākais enciklopēdiskais izdevums bija "Lielā Padomju enciklopēdija" (Большая Советская энциклопедия) - pirmais izdevums iespiests, sākot ar 1925. gadu, un pabeigts 1947. gadā (66 sējumi ar 12 000 ilustrācijām, metiens – 80 000 eksemplāru). Tās otrais izdevums (1949–1957) bija plašāks, lai arī tajā ir tikai 50 sējumu un viens papildsējums: atsevišķu rakstu apjoms bija samazināts, bet ievietots vairāk rakstu: pirmajā izdevumā bija 65000 šķirkļu, bet otrajā – 100 000 ( izdevuma veidošanā piedalījās 15 820 autoru, tas iespiests 300 000 eksemplāros). Enciklopēdijas trešo izdevumu (30 sējumos, 632 000 eksemplāros) laida klaja no 1969. gada līdz 1978. gadam (atšķirībā no iepriekšējiem izdevumiem raksti bija īsāki).

Latviešu valodā pirmās enciklopēdijas ("Konversācijas vārdnīca", kas bija veidota pēc J. Meiera mazo enciklopēdiju parauga, atsevišķus šķirkļus tulkojot no tām, un "Latvju tauta") sāka izdot skolotājs un valodnieks J. Dravnieks (1858–1927) Jelgavā, taču līdzekļu trūkuma dēļ enciklopēdiju izdošana apstājās pusceļā – tika izdotas 27 "Konversācijas vārdnīcas" burtnīcas (1891–1898). Sadarbībā ar Tērbatas latviešu studentiem bija iecerēta sistemātiska enciklopēdija "Latvju tauta" atsevišķu brošūru veidā kā "Enciklopēdisku rakstu virkne" – iznāca tikai dažas burtnīcas. Vēlāk tika sagatavota "Konversācijas vārdnīca" četros sējumos (1906–1921), ko izdeva Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisija, vēlāk Derīgu grāmatu nodaļa. Valtera un Rapas izdevniecība izdeva divsējumu rakstu krājumu "Latvieši" (1930–1932). A.Gulbis izdeva "Latviešu konversācijas vārdnīcu" laikā no 1927. gada līdz 1940. gadam (21 sējums, līdz vārdam "Tjepolo Džovani"), ļoti lielā metienā - sākumā 15 000, vēlāk - 9000 eksemplāros. Tika apkopots ļoti plašs faktu materiāls (daudzos gadījumos pirmreizīgs), kam bija izziņas vērtība. Izdevniecības "Grāmatu draugs" apgādā iznāca "Latvju mazā enciklopēdija" vienā sējumā (1932–1936, paralēli arī divās grāmatās). Starpkaru periodā izdotas arī dažas nozaru enciklopēdijas: lauksaimniecības enciklopēdija 3 sējumos "Lauksaimnieka padomnieks" (1927, 1928), "Lauksaimniecības leksikons" trīs sējumos (1937–1939), "Veselības leksikons" divos sējumos (1931) un viensējuma "Mājturības leksikons" (1938; otrais izdevums – 1940). Pirmā lielākā LPSR laikā izdotā enciklopēdija bija "Lauksaimniecības enciklopēdija" četros sējumos (1962–1971). Plašākais enciklopēdiskais izdevums LPSR bija "Latvijas PSR Mazā enciklopēdija" trijos sējumos (1967–1970; personu un priekšmetu alfabētiskais rādītājs – 1972). Tās organizēšanu uzņēmās Latvijas PSR Zinātņu akadēmija, un šim nolūkam tika nodibināta Galvenā enciklopēdiju redakcija (3 sējumos ietverti 12 175 šķirkļi, to skaitā 2878 biogrāfiskie raksti, metiens – 50 000 eksemplāru). Tika izdotas arī nozaru enciklopēdijas: "Populārā medicīnas enciklopēdija" (1975), ģeogrāfijas vārdnīca "Pasaules zemes un tautas" (1978) un "Kino. Kinoskatītāja rokasgrāmata" (1980). 1981. gadā sāka iznākt "Latvijas Padomju enciklopēdija" (10 sējumi + 1 sējums par Latviju un personu un ģeogrāfisko nosaukumu rādītājs 1 sējumā).

Interneta vidē darbojošās enciklopēdijas un enciklopēdiskās vārdnīcas:

Latviešu valodā:

Angļu valodā:

Vācu valodā:

Krievu valodā:

Franču valodā:

Literatūra

  • Roze L. Pasaule vārdnīcu skatījumā. - Zinātne, Rīga, 1982.
  • Robert Collison. Encyclopaedias. Their history throughout the ages. A bibliographical guide with extensive historical notes to the general encyclopaedias issued throughout the world from 350 B. C. to the present day. - Hafner, New York 1964. 2. ed. 1966
  • Lexika gestern und heute. / Hans-Joachim Diesner, Günter Gurst (Hrsg.) - VEB Bibliographisches Institut, Leipzig, 1976
  • Macht des Wissens. Die Entstehung der modernen Wissensgesellschaft. / Richard van Dülmen et al. (Hrsg.) - Böhlau, Köln, 2004, ISBN 978-3-412-13303-0
  • Georg Jäger. Der Lexikonverlag. / Geschichte des deutschen Buchhandels im 19. und 20. Jahrhundert. Bd. 1: Das Kaiserreich 1870–1918. - Saur, Frankfurt am Main, 2001, ISBN 978-3-598-24801-6
  • Werner Lenz. Kleine Geschichte großer Lexika. - Bertelsmann, Gütersloh, 1980
  • Wissenssicherung, Wissensordnung und Wissensverarbeitung. Das europäische Modell der Enzyklopädien. - Theo Stammen & Wolfgang E. J. Weber (Hrsg.) - Akademie, Berlin 2004, ISBN 978-3-05-003776-9
  • Philipp Blom. Das vernünftige Ungeheuer. Diderot, d’Alembert, de Jaucourt und die Große Enzyklopädie. - Eichborn, Frankfurt am Main, 2005, ISBN 978-3-8218-4553-1
  • Walter Goetz. Die Enzyklopädien des 13. Jahrhunderts. Ein Beitrag zur Entstehung der Laienbildung. // Zeitschrift für deutsche Geistesgeschichte 1–3/2/1936, S. 227–250
  • Christel Meier. Grundzüge der mittelalterlichen Enzyklopädik. Zu Inhalten, Formen und Funktionen einer problematischen Gattung. / Literatur und Laienbildung im Spätmittelalter und in der Reformationszeit. Germanistische Symposien. / Ludger Grenzmann, Karl Stackmann (Hrsg.) - Berichtsbände V. Metzler, Stuttgart, 1984
  • Senya Müller. Sprachwörterbücher im Nationalsozialismus. Die ideologische Beeinflussung von Duden, Sprach-Brockhaus und anderen Nachschlagewerken während des „Dritten Reichs“. - M&P, Stuttgart, 1994
  • Seine Welt wissen. Enzyklopädien in der frühen Neuzeit. / Ulrich Johannes Schneider (Hrsg.) - Primus, Darmstadt, 2006, ISBN 978-3-89678-560-2
  • Die Welt der Encyclopédie. / Anette Selg & Rainer Wieland (Hrsg.) - Eichborn, Frankfurt am Main, 2001, ISBN 978-3-8218-4711-5
  • Ulrike Spree. Das Streben nach Wissen. Eine vergleichende Gattungsgeschichte der populären Enzyklopädie in Deutschland und Großbritannien im 19. Jahrhundert. - Niemeyer, Tübingen, 2000, ISBN 978-3-484-63024-6
  • Enzyklopädien, Lexika und Wörterbücher im 18. Jahrhundert. / Carsten Zelle (Hrsg.) - Wallstein, Göttingen, 1998, ISBN 978-3-89244-286-8
  • Ulrich Dierse. Enzyklopädie. Zur Geschichte eines philosophischen und wissenschaftlichen Begriffs. // Archiv für Begriffsgeschichte. Bouvier, Bonn, 1977
  • H. Fuchs. Artikel "Enkyklios Paideia". / Reallexikon für Antike und Christentum. Sachwörterbuch zur Auseinandersetzung des Christentums mit der antiken Welt. Bd. 5. - Hiersemann, Stuttgart, 1962, S. 365–398
  • Fuchs H. Artikel "Enzyklopädie". / Reallexikon für Antike und Christentum. Sachwörterbuch zur Auseinandersetzung des Christentums mit der antiken Welt. Bd. 5. - Hiersemann, Stuttgart 1962, S. 504–515
  • Georg Picht. Enzyklopädie und Bildung. / Hier und Jetzt. Philosophieren nach Auschwitz und Hiroshima. - Stuttgart, 1980, S. 249-258
  • Jürgen Henningsen. „Enzyklopädie“. Zur Sprach- und Bedeutungsgeschichte eines pädagogischen Begriffs. // Archiv für Begriffsgeschichte. 10/1966, S. 271–362
  • Populäre Enzyklopädien. Von der Auswahl, Ordnung und Vermittlung des Wissens. / Ingrid Tomkowiak (Hrsg.) - Chronos, Zürich, 2002, ISBN 978-3-0340-0550-0

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Enciklopēdija&oldid=17147"