Anselms no Kenterberijas
Anselms no Kenterberijas jeb Kenterberijas Anselms (1033.-1109.) - Kenterberijas (Anglijas karalistē) arhibīskaps, teologs un filosofs, viens no spilgtākajiem agrīnās sholastikas pārstāvjiem.
1060. gadā kļuva par benediktīniešu mūku Bekā (Normandijā). Anselms studijās īpaši pievērsās sv. Augustīna mācībai, sarakstīja vairākus darbus par Dieva esamību un Viņa dabu. Trīs gadus vēlāk viņš kļva par šī klostera prioru, bet 1078. gadā - par abatu. Veicot savus pienākumus, Anselms devās uz Angliju apraudzīt klostera īpašumus, kur 1093. gadā tika iecelts par Kenterberijas arhibīskapu.
1720. gadā tika atzīts par "Baznīcas mācītāju".
Postulēja, ka ticība ir primāra, bet zināšanas - sekundāras: vajag "ticēt, lai saprastu", taču ticību var arī racionāli pamatot. Strīdā par universālijām pārstāvēja "reālistu" (sk. Viduslaiku reālisms) virzienu. Pilnveidoja ontoloģisko Dieva esamības pierādījumu.
Literatūra par šo tēmu
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 199. lpp.
- Rubenis Andris. Ētika. Viduslaiku izglītība, antropoloģija un ētika. - Zvaigzne ABC: Rīga, 2007., 240 lpp. ISBN 9984377962
