Neoplatonisms

Neoplatonisms (III–VI gs. m.ē.) – dominējošais virzienu antīkās filosofijas pastāvēšanas pēdējos gadsimtos, kurš balstījās Platona un agrīno platoniķu mācībā ar pitagorisma, aristotelisma un daļēji ari stoicisma ideju piejaukumu (termins ieviests XVII-XVIII gs., lai nodalītu vēlīno antīkās filosofijas korpusu no klasiskā). Neoplatonisma galvenie pamatlicēji – Amonijs Saks, Plotīns, Porfirijs. Šī laika sabiedrībai raksturīga sakāpināta interese par misticismu, astroloģiju, maģiju (neopitagorisms), dažādiem sinkrētiskiem reliģiski filosofiskiem tekstiem un mācībām (haldeju orākuli, gnosticisms, hermētisms). Neoplatonisma mācības atšķirīgais bija ideja par Vienu, visas esības pirmsākumu, kas stāv pāri esībai un domai un sasniedzams tikai ekstāzes ceļā. Platona ideju teorija neoplatonismā izpaudās kā mācība par visa esošā daudzveidības hierarhisku emanāciju (izplūšanu, aizplūšanu) no Viena. Matērija, vieliskais ir zemākā pakāpe Visuma hierarhijā, kuras augšā ir "Viens", zemāk – "Prāts" ("Viena" pilnvērtīgs attēls un esošo lietu arhetips jeb pirmtēls), tad – "pasaules dvēsele", tad – atsevišķās dvēseles un visbeidzot, pašā lejā – redzamā jeb vieliskā pasaule, matērija. Galējā izziņa sasniedzama ne tik daudz ar pieredzi un prātu, cik ar mistisku ekstāzi. Detalizēti izstrādātā un loģiski pamatotā filosofijas sistēma, kas skaidroja no "Viena" dzimušo pasaules uzbūves hierarhiju, neoplatonismā bija apvienota ar "saziņas ar dieviem" (teūrģijas) maģijas praksi, kas pamatojās pagāniskajā mitoloģijā un reliģiskajos priekštatos. Kā filosofijas skola izveidojās Ēģiptē, Aleksandrijā (Amonijs Saks, Hipatija). Plotīns nodibināja neoplatonisma skolu Romā, Jamblihs - Sīrijā (te vērojama liela pitagorisma ietekme). Pēdējo neoplatonisma skolu izveidoja Prokls Atēnās, kur tā pastāvēja līdz 529. gadam. Kā filosofijas virziens neoplatonisms atšķīrās no citiem ar labi organizētu skolu tīklu, apmācības sistēmu, komentāru un pedagogisko tradīciju. Lielākie neoplatonisma centri bija Roma (Porfirijs, Plotīns), Jambliha skola Apamejā (Sīrijā), Edesija skola Pergamā, Aleksandrijas skola (Olimpiodors, Joanns Filopons, Simplikijs, Elijs, Davids), Atēnas (Plutarhs no Atēnām, Sirians, Prokls, Damaskijs). pagānisma vajāšanu laikā lielākā daļa atlikušo antīkās filosofijas skolu - t.sk. arī neoplatonisma skolas - tika slēgtas, paši filosofi pakļauti represijām. Pēdējā - Atēnu akadēmija - tika slēgta 529. gadā (liela daļa pēdējo neoplatoniķu pameta valsti, dodoties uz Persiju, kur izveidoja Gondišapuras Akadēmiju). Interese par antīko filosofiju atdzima Renesanses laikā, kad sāka intensīvi meklēt un tulkot antīko domātāju darbus, kuri turpmākajos gadsimtos iedvesmoja filosofijas rašanos Eiropā. Jaunākajos laikos dažas neoplatonisma idejas eklektiski pārņēma teozofija (XIX gs. sabiedrības dāmām, kas veidoja šīs kustības kodolu, ļoti simpātiska šķita neoplatonisma koncepcija, ka atklāsme svarīgāka par prātu).

Literatūra

• Neoplatonisms. // Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 295. lpp.