Desmitā tiesa
Desmitā tiesa (lat. decima, decuma; an. tithe, fr. dime, vāc. Zehnte, lejasvāc. tegede, kr. десятина) - kristietībā Baznīcas nodoklis 1/10 apmērā no personas ienākumiem (naudā vai graudā) garīdzniecības un kulta celtņu uzturēšanai. Sastopama jau Vecajā Derībā. V gs. Baznīcas tēvi deva teorētisko pamatojumu desmitās tiesas nepieciešamībai kristietībā. VI gs. Baznīca sāka ievākt desmito tiesu no visiem zemes ienākumiem un sadalīja iegūto garīdznieku, baznīcas un draudzes nabagu uzturēšanai. Livonijā XVI gs. desmitā tiesa jau bija aptuveni 25% no ražas (sākot ar XVI gs. pamazām sāka atteikties no desmitās tiesas, jo tā bija grūti kontrolējama un atkarīga no ražas, pārejot uz fiksētu maksājumu). Eiropā pakāpeniski tika atcelta XVIII-XIX gs. buržuāzisko revolūciju rezultātā.
Skat. arī mācītāja sieks, ušra
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. / - Divergens, Rīga, 2001., 177. lpp
