Utopiskais sociālisms

Utopiskais sociālisms - ideju virziens par optimālo sabiedrības modeli Rietumeiropas humānistu domā, kurā idealizēja tiesisku vienlīdzību, sociālo solidaritāti, īpašuma kopību un vienlīdzīgu darba produkta sadali, t.i. idejas, kuras vēlāk iegūla sociālisma koncepcijas pamatā. Par "utopisku" to sāka dēvēt XIX gs., lai uzsvērtu šāda ideālā modeļa realizācijas praksē neiespējamību.

Ššdu ideju sistemātiska attīstība sākās līdz ar kardinālām izmaiņām sabiedrības struktūrās, tām Renesanses beigu posmā un Reformācijas laikā ievērojami mainoties, kļūstot sarežģītākām, kā sociālās solidaritātes un taisnīguma pamatojuma meklējumi: T.Mora “Utopija” (1516.), F.Bēkona “Jaunā Atlantīda” (1627.), T.Kampanellas “Saules pilsēta” (1623.) u.c. Tālāk tās attīstījās, mainoties kārtu savstarpējām attiecībām un buržuāzijai mainot savu statusu (Meljē, Mablī, Morelli, babefisti, Lilberns, Vinstenlijs u.c.), kulmināciju sasniedzot XVIII gs. otrajā pusē (Sensimons, Furjē, Ovens u.c.)

Literatūra par šo tēmu

• Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. – Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 425.-426. lpp.