Latifundija
No ''Vēsture''
Versija 2011. gada 12. jūlijs, plkst. 06.31, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums)
Latifundija (lat. latifundium; no latus - "plašs" + fundus - "zemes īpašums") - Senajā Romā liela valsts vai privāta muiža, kas nodrošināja sevi ar nepieciešamāko lauksaimniecības un amatniecības produkciju. Pamatdarbaspēks bija vergi. Parasti saimniecība tika specializēta kādā vienā virzienā - vīnkopībā, olīvkopībā vai augļkopībā, - kura produkcija tika pārdota tirgū.
Izveidojās līdz ar iekarojumiem vispirms Latijā, vēlāk arī pārējā Apenīnu pussalā un provincēs. M.ē. pirmajos gs. pakāpeniski saira, latifundijas sadalot sīkākos koloniem iznomājamos zemes gabalos.
Skat. arī: kvirītu īpašums, bonitārais īpašums, pekūnija, pekūlijs
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 219.-220. lpp.
