Bonitārais īpašums

Bonitārijs jeb bonitārais īpašums (no lat. bonis esse – "tiesība valdīt lietu kā labumu") – romiešu tiesībās īpašums, kas tika iegūts bez komplicētās oficiālās procedūras, tikai caur faktisko mantas nodošanu citai personai (traditio). Tādam īpašumam nebija juridiskās aizsardzības, un negodīgs pārdevējs varēja pieprasīt pārdoto mantu atpakaļ uz tā pamata, ka pircējs to lietojot nelikumīgi (nevar dokumentāri pierādīt, ka ieguvis likumīgi). Tādos gadījumos prētori ar savām pilnvarām aizsargāja godprātīgo pircēju tiesības, atzīstot to tiesības uz iegūto īpašumu par likumīgām, un tādā veidā iegūta manta tika pieskaitīta pircēja personīgām mantām (in bonis habere). Paplašinoties valsts robežām un pieaugot iedzīvotāju skaitam, bonitārā īpašuma īpatsvars palielinājās.

Skat. arī: kvirītu īpašums, pekūnija, pekūlijs, latifundija

Literatūra par šo tēmu

• Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 219. lpp.