Pekūlijs
No ''Vēsture''
Pekūlijs (lat. peculium; no pecu – "ganāmpulks") – Senajā Romā atkarīgam cilvēkam (dēlam, vergam u.tml.) piešķirta manta pastāvīgai apsaimniekošanai un ienākuma gūšanai bez tiesībām to nodot tālāk citam kā īpašumu. Reālais īpašnieks (dzimtas galva) jebkurā brīdī varēja to atprasīt no pekūlija turētāja.
Skat. arī: kvirītu īpašums, bonitārais īpašums, pekūnija, latifundija
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 219. lpp.
